”Tev ir gulbja sirds.”
To man teica kāds bērns,
mazs un sirdī tik tīrs
kā Ziemassvētku rīts.

”Atnes man lūdzu mīļu lācīti,
ko samīļot, kad ir skumji.
Es zinu, tu sarunājies
ar eņģeļiem, jo Tev ir gulbja sirds.”

Atkal pienācis Ziemassvētku laiks,
Krīt sniegs, un ķerot to saujās, atminos
Mazā zēna lūgumu:
”Atnes man lūdzu lācīti,
ko samīļot, kad ir skumji.”

Tev ir gulbja sirds,
To man teica kāds bērns,
Mazs un sirdī tik tīrs
Kā Ziemassvētku rīts.

/Kristīne Podniece/

Ziemsvētku rīts

Viss tik jauks un skaists
Kā no grāmatas skats izzīmēts,
Kā no lapas balts
Sniegs izvēlēts.

Domās savējās
Sniegā atkal vāļājos.
Un tad pār mani
Nobirst visu sapņu zvani,
Un kā zvaigznes tumšzilās debesīs
Manas cerības ticībā dzimst.
Un pār kluso lauku
Laižas Ziemsvētku rīts.
Un mēness apspīd kupenas jau drīz,
Reizē mirdz cilvēka sirds,
Jo pāri Latvijai
Laižas Ziemsvētku rīts.


/Guna Dancīte/

Svētvakarā

...Un lēni durvis veras:
Tēvs zaļu eglīti nes
Un zaros tai pārslas zaigo
Kā baltas zvaigznītes.

Un vienu svecīti spožu
Dedz māte un eglītē liek:
Cik gaišu un silti no viņas
Kā saulē visapkārt tiek!

”Pie Taviem šūpuļiem stāvu”, -
Tad tēvs un māte dzied,
Un lielas zilas zvaigznes
Aiz sniegainā loga zied...

/Augusts Saulietis/

Ziemassvētkos

Ziemassvētku jūtas,
Neizteicamās,
Pildiet visas sirdis
Pilīs, būdiņās!

Ziemassvētku līksma,
Debess sūtītā,
Apmeklē tu visu,
Kas mīt skumībā!

Ziemassvētku zvaigzne
Lai pār visiem mirdz:
Miers lai ir virs zemes,
Miers iekš katras sirds!

/Vensku Edvarts/

Ziemassvētku prieks

Ar baltas sveces liesmu
vēstules es rakstu
Tiem, kuri ciemos atnāks,
tiem, kas neatnāks.

Visgarākā būs manām bērnu dienām,
ik mirklis zvaigznēm apsēsts,
ziedēs mirdzošāk.

Vismīļākā būs zaļam egles zaram,
pie mana loga klauvē
gārša, mētrājs, sils,
Ar ziemas putna dziesmu
sirdī gaisma ienāk,
Kad baltos cimdu rakstos
ziemas vakars silst.

Ar daudzu sveču liesmām
vēstules es rakstu,
Būs pasnieks – ilgi sauktais
Ziemassvētku prieks,
Vēl dažas nepabeidzu,
iesāk debess dziedāt
Un zemei rokās baltas brīnumsveces liek.

/Skaidrīte Kaldupe/

Es palūgšu baltajam enģelim

Es palūgšu baltajam enģelim,
Kurš man tik pazīstams šķiet -
Lai aiziet pie Tevis un palūko,
Kā Tev šais Ziemassvētkos iet?

Lai uzliek roku uz pleca,
Un nekad vairs nenoņem nost.
Lai liktens asie zobi,
Jauns brūces vairs nespēj kost.

Es palūgšu baltajam enģelim,
Kurš man tik pazīstams šķiet -
Lai pēc tumsas atnāk gaisma,
Un projām vairs neaiziet!

Kā pastkartē senā

Kā pastkartē senā
Pāri sniegotiem kokiem
Uz mijkrēšļa samta
Spīd pilnmēness,

Un zvaigznes ar ābelēm
Sadodas rokās
Un pasauli debesu
klusumā nes.

Kā pastkartē senā
Viz mirdzošā rotā
Gan smildziņa sīka,
Gan čiekurots zars,

Ak, Ziemassvētki,
Jūs tāpēc mums doti,
Uz labo lai mainītos
Cilvēka gars.

/Kornēlija Apškrūma/

Šai svētā naktī zem' un debess zvīļo

Šai svētā naktī zem' un debess zvīļo,
Šai naktī sirds ar zvaigznēm sarunājas -
Un ienaids rimst, cits citu atkal mīļo,
Pār visu miera siltie spārni klājas.

/Valda Mora/

Kluss...

Kluss... un ieskanas durvis kā vienmēr,
Tik kluss – ka vēlētos apstāties reiz.
Viss kluss. Un, pieverot acis, vien liekas.
Ka klust viss uz šīs pasaules.

Nāk Jaunais gads, nāk egļu smarža liega,
Un viegli baltas pārslas slīd.
Bet sirdi nevar ieputināt sniegā,
Tai jāiet lielus sapņus piepildīt.

Šīs dienas pirms Ziemassvētkiem
ved mūs pretim kādam baltam
klusumam, aiz kura ir
kaut kas mīļš, sen aizmirsts
un pazaudēts, kas mums
atkal no jauna jāatrod...

/Kālis Skalbe/

Ziemassvētku dzejolis

Pār galvu zaļas egles slienas
Visapkārt mežs, mūžzaļais mežs
Te rūķi vada savas dienas
Un sūnas savām gultām plēš

Pa kokiem vāverītes lēkā
Tur savā alā āpsis snauž
Tik sīlis skaļā balsī brēkā
Kad redz kā zaķis krūmus grauž

Te vienā mirklī sasnieg sniegi
Caur pārslām ziemeļbrieži trauc
Tiem kamanās ir ziemas prieki
Un maisos dāvanu tur daudz

Ja sanāk iet tev viņiem pretim
Ar savām acīm redzēt to
Tad jautā droši sala tētim
Ir viņam viss, ko iekāro

Tur rūķi eglītēs šai naktī
Dedz svecītes un priecājas
Tie, saņēmuši dāvaniņas
Līdz rītam mežā līksmojas

Kad beigsies nakts un saule ausīs
Būs kluss un mierīgs ziemas rīts
Pat sniegā neredzēs vairs pēdas
Jo būs viss balts un notīrīts

/Pucenis/

Ziemassvētku naktī ieklausies

Nāc, Ziemassvētku naktī ieklausies,
Kad debesīs sniega dzirnavas maļ.
Mums cerība laimes pakavus
No zvaigžņu mirdzuma kaļ.

Ir katram gadam laimes

Ir katram gadam laimes brīdis savs –
kā katram rītam sava gaišā mala.
Mīļš cilvēks atnāk, pieliecas pie auss
un pačukst tev par savu sapņu salu.

Un katram gadam ir savs rūpju laiks –
čiepst putnu ligzdās bērnu mutes platās.
Pat sētas vītolam tik norūpējies vaigs,
un ievai upmalā nav laika ķemmēt matus…

Vēl katram gadam ir savs svētvakars,
savs slieksnis balts, aiz kura atstāt bēdu:
pie loga putenis tik tīru dvieli kar,
un egles apsnigušās pilnas baltu vēdu.

/Pēteris Jurciņš/

Ziemassvētku dzejolis

Klusā un baltā naktī
Svētums vieno mūs.
Krīt sniegpārslas, lido sapņi,
Bet zem brīnuma spārniem
Piepildīts laiks
Mirdz kā Ziemassvētku Zvaigzne.

Balts un kluss
Šis laiks,
Balts un kluss...

Vien eņģeļu gaviles
Dzirdamas visur,
Kas vieno mūs
Zem debesīm,
Un dāvā mīlestību,
Lai kā svētumu glabātu.

Klusā un baltā naktī
Lēni sniegpārslas krīt
Un brīnuma spārni sedz pasauli,
Jo Dieva Dēls
Ir dāvāts mums.

/Sandra Kubile/

Svētku vakarā

Gaisā sniedziņš sidrabaini laistās,
Augsti torņos zvani saldi dzied:
Visas sejas laimīgas un skaistas,
Ielu uguns panorāma zied.

Aizvējā pie dzelzu sētas platas,
Kur zem kokiem gaiši mirdz kāds nams,
Skrandains puisīts stāv viens pats un skatās,
Kailos pirkstus dvašā sildīdams.

Lūk, tur augšā, otrā stāva logā,
Dziesma skan, un sveču gaismā maigs
Noliecas pār bērniem baltā togā
Ziemassvētku vectētiņa vaigs…

Un aiz sētas dzelžainas un saltas,
Kur starp kokiem tikko redzams nams,
Skrandains puisīts stāv uz ielas baltas,
Kailos pirkstus dvašā sildīdams.

/Jānis Ziemeļnieks/

Ziema

Jau vaļā ziemai vārti
Nāk veca māmiņa
Ar sniega palagiem rokā
Un zemei tos dāvina

Top melnā zeme balta
Tā uzvelk dimanta rotu,
Mirdzošām zvaigznēm
Naktī izgreznotu

Apsegta pirtiņa zaļā
Kas lietū bij samirkusi
Arī veco skolu
Ziema apsegusi

Sapņo zem sniega kroņiem
Mežā egles un priedes
Tikai uz baltā ceļa
Melnas ratu sliedes

Stārķa perēklim kļavā
Sniega jērene galvā
Šķūnim aiz skolas pļavā
Aizsnigušas durvis

/Antons Austriņš/