Nesašust ne par ko, kas cilvēkam atgadās, un saprast, ka viss, ko viņš uzskata par sev kaitīgu, kalpo pasaules saglabāšanai un pilda savu uzdevumu Visuma norisēs. Kas ir pa prātam Dievam, lai ir pa prātam arī cilvēkam!
Labums iet bojā tikai vienā veidā - pārvēršoties ļaunumā.

Draugu pulka sakuplošana nevērš mūs gudrākus, tā samazināšanās nepadara mūs muļķākus, tā ka nekļūstam ne laimīgāki, ne nelaimīgāki. Kamēr tikums saglabājas neskarts, nejutīsi nekādu zaudējumu.

Tikuma spēks ir harmonijā: visi tā veikumi atbilst pašam, saskan ar to. Šī saskaņa zūd, ja dvēsele, kurai jābūt cildenai, pakļaujas bēdām vai ilgām.

Mūsu augstākais princips lai būtu: runāt, ko domājam, un domāt, ko runājam, lai mūsu valoda saskan ar mūsu dzīvi.

Lai mūsu vārdi nevis sniedz baudu, bet ir noderīgi.

Slimnieks nemeklē daiļrunīgu ārstu, bet, ja gadīsies, ka tas pats, kas māk dziedināt, arī pievilcīgi stāsta par to, kas darāms, tad viņam tas būs pa prātam.

Kaitīgais ir tikpat bezspēcīgs kā tas, kam tas kaitē: augstākajam labumam nav kaitētajā spēka.

Nebīties ne cilvēku, ne dievu; nevēlēties nekā apkaunojoša, nedz pārmērīga; neierobežoti valdīt pašam pār sevi: piederēt sev - kāds nenovērtējams labums!

Jāmācās tikmēr, kamēr ko nezinām, bet, ja ticēsim parunai, - kamēr dzīvojam.

Nevienam gudrība netiek gadījuma pēc. Nauda nāks pati no sevis, amatu piedāvās, ietekmi un stāvokli tev varbūt uzspiedīs, bet tikums no gaisa nenokritīs, nedz to iepazīs ar nelielām pūlēm, ar niecīgu darbu.

Nejēgu pulgās jāklausās ar vienaldzību; tam, kas tiecas pēc tikuma, jānicina nicinājums.

Katras lietas vērtību nosaka tai piemītošais labums. Par vīnkoku spriežam pēc ražības un vīna garšas, par briedi - pēc ātrajām kājām. Sunim galvenais ir oža, kad jāsadzen dzīvnieka pēdas. Ikvienā labākajam jābūt tam, kālab tas radīts un pēc kā to vērtē. Bet kas ir labākais cilvēkā? Prāts: ar to viņš pārāks par dzīvniekiem un seko tūdaļ aiz dieviem.
Kas ir īpatns cilvēkam? Prāts. Būdams pareizs un pilnīgs, tas nodrošina cilvēka laimi.

Šis pilnīgais prāts tiek saukts par tikumu un ir tas pats, kas tikumiskais. Tas tātad ir vienīgais labums cilvēkā, jo piemīt vienīgi cilvēkam.

Ja cilvēks ir nekrietns, viņš tiek pelts, ja krietns -tiks cildināts. Cilvēkam tātad galvenais un vienīgais ir tas, par ko viņu cildina vai peļ.

Ikvienu lietu cildina par tās piemērotību tam, kam domāta. Tātad arī cilvēkā nav svarīgi tas, cik zemes viņš apstrādā, cik naudas aizdod uz procentiem, cik apmeklētāju apliecina viņam savu cieņu, cik grezna ir viņa gulta, kā mirdz kauss, no kura viņš dzer. Svarīgi ir tas, cik viņš krietns, bet krietns viņš ir tad, ja prāts viņam attīstīts, taisns un atbilst viņa dabas gribai. To arī sauc par tikumu jeb tikumisko, un tas ir vienīgais cilvēka labums.
Labums ir tikai tas, kas dara dvēseli labāku. Cilvēka rīcību visa mūža laikā nosaka attieksme pret tikumisko vai netikumisko; tā rosina viņa domas vienu darīt, bet citu nedarīt. Krietns cilvēks darīs to, kas, viņaprāt, ir darāms saskaņā ar tikumu, kaut arī tas būtu grūti.