Vai gan ir atrodams kāds veids, kurā netikums negribētu izpausties?

Lielais pienākums pārvaldīt tik daudzus cilvēkus nav dīkdienīgs pienākums. Nav nekā tāda, kas spētu vairāk atbaidīt pavalstnieku no grūtību un briesmu pārvarēšanas sava valdnieka labā, kā tas, ja viņš redz valdnieku tajā pašā laikā grimstam bezdarbībā vai noņemoties ar mazdūšīgām un nevajadzīgām lietām, vai arī rūpējoties par savu drošību un vienlaikus gauži maz uztraucoties par mūsējo.

Neviens stūrmanis nepilda savus pienākumus, atrazdamies krastā.

Vislielākā drošsirdība nāves priekšā un turklāt arī visdabiskākā ir tās uzlūkošana ne tikai bez bailēm, bet arī bez uztraukuma, turpinot ierasto dzīves plūdumu pat tās skavās.

Drošsirdība ir īpašība, kas izpaužas, tikai sastopot pretestību, bet apstājas, tiklīdz redz, ka pretinieks ir tās varā. Turpretī mazdūšība, baidīdamās piedalīties bīstamā kaujā, bet gribēdama arī sev daļu no uzvaras lauriem, izpilda papildu darbības un uzņemas spīdzināšanu un slaktiņus.

Drošsirdība, ar kuru mēs tā cenšamies lepoties, dažā gadījumā var izpausties tikpat spoži mājas tērpā, kā kaujas bruņās, mājās vai kaujas laukā neatkarīgi no tā, vai mūsu roka nolaista vai atvēzēta sitienam.

Par uzvarētu sevi uzskata tikai tas, kurš zina, ka ir uzvarēts nevis ar viltību vai pateicoties laimīgam gadījumam, bet ar drosmi, aci pret aci, atklātā un taisnīgā cīņā.

Mēs tiecamies drīzāk pēc drošas nekā pēc godpilnas uzvaras; mēs vairāk tiecamies izbeigt strīdu nekā gūt tajā godu.

Kas gan šajos laikos padara mūsu strīdus par nāves naidu; kādēļ tur, kur mūsu tēviem bija kāds pamats atriebībai, mēs tieši ar to sākam un līdz ar pirmajiem soļiem jau nogalinām; kas gan tā ir, ja ne gļēvulība? Ikviens labi zina, ka vairāk drosmes un lepnuma vajadzīgs ienaidnieka uzvarēšanai, nevis uzvarētā piebeigšanai, kā arī ienaidnieka satricināšanai, nevis tā nogalināšanai. Vēl jo vairāk tāpēc, ka atriebības kāre tādējādi tiek labāk apmierināta, jo tai nevajag neko citu kā vien likt ienaidniekam sevi sajust. Lūk tādēļ mēs neatriebjamies nedz dzīvniekiem, nedz uz kājas uzkritušam akmenim, jo tie nav spējīgi sajust mūsu atriebību.

Nelaimē nav nekā augstākā kā stingri stāvēt tad, kad apkārt trako pasaules viļņi, un godīgi izpildīt visu, ko paģēr mūsu pienākums.

Nebrīnieties, ja to pašu cilvēku, kurš vakar izrādīja neparastu drosmi, jūt rīt redzēsiet izrādām tikpat lielu gļēvulību: vai nu dusmas, vai kāda nepieciešamība, vai sabiedrība, vai izdzertais vīns, vai taures skaņas viņam ir iedvesušas drosmi; tas nav ar prāta slēdzieniem radīts noskaņojums – to kaldinājuši apstākļi; nav nekāds brīnums, ka cilvēks kļūst citāds citos un pretējos apstākļos.

No kādas drosmīgas rīcības nav jāsecina, ka tās veicējs ir drošsirdīgs cilvēks, jo tas, kurš tik tiešām ir drošsirdīgs, būs tāds vienmēr un visos apstākļos. Ja tā bija pastāvīgas drošsirdības izpausme, nevis nejaušs uzliesmojums, tad šis cilvēks būs vienādi drošs visos gadījumos: gan vienatnē, gan citu sabiedrībā, gan divkaujā, gan kaujā, jo, lai arī ko teiktu, nav vienas drosmes uz ielas un citas drosmes – kaujas laukā. Viņš tikpat drosmīgi pacietīs slimību savā gultā kā ievainojumu kaujas laukā un savā mājā nebaidīsies no nāves vairāk, kā ejot uzbrukumā.

Kad cilvēks, kurš zaudē dūšu no apvainojumiem, saglabā stingrību trūkumā, kad cilvēks, baidīdamies no bārdziņa naža, tomēr izrādās nelokāms ienaidnieku zobenu priekša, tad slavējama ir rīcība, nevis cilvēks.

Drosme, tikpat labi kā bailes, var likt trīcēt mūsu locekļiem.

Kā gan lai palīdz tam, kuram nav drosmes paciest ne nāvi, ne dzīvi, kurš nevēlas ne pretoties, ne bēgt.