Es nezināju,
Ka ar laiku
Viss sliktais aizmirsīsies man
Un paliks pavasara maigums
Un birzs, kur strazda dziesma skan,
Un madaras pār pļavām putos,
Un mākoņos būs gaišums tāds,
Ka labus vārdus
Meklēs mute
Un bruņu kreklu
Novilks prāts.
Sirds atkailināta un maiga,
Un šķēps un vairogs zālē dus...
Es nezināju,
Ka ar laiku
Šai vietā jāatgriežas būs,
Es nezināju,
Ka ar laiku
Viss sliktais projām aizkūpēs
Un zālē zelta rasa zaigos,
Kad ciešāk ieskatīšos es.

Neņem pie sirds tik ļoti,
Ja kāds tev
Skarbus vārdus teic.
Vārdi šie tādēļ ir doti,
Lai sakopt savas
Domas steidz.

Izvērtē katru vārdu,
Pasmelies
Jaunu degsmi sev.
Negrib, jau, neviens ļaunu,
Palīdzēt saprast
Dzīvi tev.

Pasmaidi, ielaid sauli!
Ne jau vienmēr
Pūš ledains vējš,
Nenoslēdz savu sirdi,
Norūdies,
Lai jauns rodas spēks.

Kā saplēsta krūze
sīkās lauskās
griež asinīs pirkstus
un asaras plakstos
kā sasista krūze
sīkās lauskās
sirds meklē pa grīdu
pa asumiem taustās
kā asas lauskas
dur pirkstos un sirdī
bet katrā lauskā
mirdz gaisma
vai dzirdi
un tici
vai nē
bet salīmēt sirdi
pa sīkiem gabaliem
arī var
smilkstot...

Nesaki man, ka mīli,ka ilgojies,
Tik atļauj būt vājai,
Atļauj kaut vienreiz pateikt:- Es nevaru,
Man vairs neklausa kājas...-

Atļauj, ka rūpes, lielas un mazas,
Tavās rokās tad lieku,
Uz saviem platajiem pleciem
Atnes man mierīgu miegu!

Lai man atkal sapņos nerādās
Gara un lietaina diena,
Kad es, dubļu šlakatām apšļākta,
Brienu pa ceļu viena...

Visnežēlīgāk cilvēks apkrāpj sevi –
Pats sacer pasakas un pats tām tic,
Pats, cita vietā solījumu devis,
Cer sagaidīt, ka tiks tas piepildīts.

Visneprātīgāk cilvēks māna sevi –
No ilūzijām namus paša rokām ceļ.
Tiem loga rūtīs ieliek rozā plēvi,
Bet durvīm priekšā klintsakmeni veļ.

Visnesaudzīgāk cilvēks izdzen sevi,
Kad svešu viedokli par uzraugu sev ņem,
Un tad pret kalnu tā kā klibu ķēvi
Viņš savu sirdsapziņu nomirt dzen.

Vislīdzjūtīgāk cilvēks žēlo sevi
Un likteni par noziedznieku sauc.
Jo kur tad ir tās puķes, kuras nevīst,
Kad vēja spārniem dienas garām trauc?

Bet kurš gan, cilvēk, rūpēsies par tevi?
Kurš tavu laiku īstā vietā liks?
Kurš tavā vietā realizēs sevi
Un kam gan prieks par tavu mūžu tiks?

Un tāpēc, cilvēk, neaizmirsti sevi
Un neļauj citam tavā vietā lemt,
Jo īsts ir tas, ko tu ar sirdi redzi,
Un paliekošs, ko var ar prieku ņemt!