Cilvēku runa ir tāda, kāda ir viņu dzīve. Kā
atsevišķa cilvēka rīcība ir līdzīga viņa runai,
tā runas veids dažkārt atspoguļo sabiedrības
morālo stāju - kad valstī iedragāta kārtība un tā
ir baudu gūstā. Par sabiedrības greznumkāri liecina izlaidība valodā - ja tā nepiemīt tikai vienam vai otram, bet ir vispāratzīta un pieņemta.
Prāts nevar būt vienas krāsas, dvēsele - citas. Ja
dvēsele ir vesela, ja tā ir līdzsvarota, nopietna,
savaldīga, arī prāts ir nosvērts un skaidrs; ja tā
ir samaitāta, tas skar arī prātu.

Kad labklājība visapkārt izvēršas greznībā,
vispirms sāk rūpīgāk kopt ķermeni, tad uzmanību pievērš iedzīvei; pēc tam veltī rūpes pašām
mājām, lai tās kļūtu tikpat plašas kā lauku īpašumi, lai sienās mirdzētu no aizjūras zemēm
atvests marmors, jumta segums laistītos zeltā
un grīdu spožums atbilstu kasešu griestiem.
Tad gaumes smalkumu pārnes uz mielastiem,
kur pūlas izcelties ar jauninājumiem un pārmaiņām ierastajā kārtībā, ceļot galdā vispirms to,
ar ko mēdz mielastu noslēgt, un promgājējiem
pasniedzot ēdienu, ar kādu agrāk cienāja tikko
ieradušos viesus.

Kad dvēsele pieradusi just nepatiku pret
vispārpieņemto un parastais tai šķiet prasts, tā
meklē arī valodā ko jaunu - gan ceļ atkal gaismā
un ievieš vecus, aizmirstus vārdus, gan izdomā
un atvasina jaunus, gan uzskata par valodas
izdaiļojumu drosmīgas un biežas metaforas,
kādas pēdējā laikā aizvien vairāk sastopamas.

Visur, kur vērosi, ka patīk sabojāta valoda,
vari nešaubīties, ka sašķobījušies arī tikumi.
Tāpat kā izšķērdība mielastos un apģērbā ir
slimas sabiedrības pazīmes, tā arī valodas vaļības, ja tās ir biežas, norāda uz to dvēseļu pagrimumu, no kurām nāk šāda runa.

Kad dvēsele ir vesela un stipra, arī valoda ir
spēcīga, drosmīga, vīrišķīga; ja dvēsele sabrūk,
tā kritienā aizrauj sev līdzi visu pārējo. Mūsu
valdniece ir dvēsele; kamēr tā neskarta, arī viss
pārējais pilda savu pienākumu.

Kad dvēsele nevalda pār sevi, ir alkatīga un izlutināta, tā iegūst lāsta cienīgo, neglīto vārdu un kļūst par tirāni.

Kļūdami pārmaiņus par pircējiem un pērkamiem, vaicājam nevis pēc lietu īpašībām, bet
pēc cenas: par maksu esam godīgi, par maksu -
negodīgi. Mēs turamies pie tikumiskā, kamēr
tas paver kādas cerības, būdami gatavi pāriet
pretējā pusē, ja ļaundarības sola vairāk.