Nav iespējams izdomāt neko tik dīvainu un neticamu, ko jau nebūtu teicis kāds filozofs.

Ja iesākums bijis veiksmīgs, tas atsver muļķības, kas nāk pēc tā, bet, par laimi, nāk jau pārāk vēlu.

Daba, šķiet, ir norādījusi, ka pats piemērotākais cilvēku dzimumam ir dausdzpusīgs dzīvesveids; tā slepus brīdina cilvēkus neaizrauties ar kādu nodarbi vai izklaidēšanās veidu tik stiprā mērā, ka nebūtu spēka nodoties citam. Apmierini savu kāri pēc zināšanām, teic tā, bet lai tava zinātne ir cilvēciska un tāda, kas tieši attiecas uz darba dzīvi un sabiedrību. Dziļdziļas domas un visaptverošus pētījumus es aizliedzu un nežēlīgi sodīšu tevi ar drūmu melanholiju, ko tie radīs, ar bezgalīgu neskaidrību, kurā tie tevi ievilks, un ar aukstu vienaldzību, kādu tavi šķietamie atklājumi sastaps, kad tu paudīsi tos cilvēcei. Esi filozofs, bet, nododamies filozofijai, joprojām paliec cilvēks!

Neieaijāsim sevi ar skaistiem vārdiem: par dabisku daudz pareizāk saukt to, kas ir visizplatītākais, parasts un vispārējs.

Plāna radīšana bieži vien ir iedomīga un plātīga garīgā nodarbošanās, ar ko sev piešķiram radoša ģēnija izskatu, prasot no citiem to, ko paši nevaram veikt, nopeļot to, ko labāk nevaram izdarīt, un ierosinot to, par ko paši neesam skaidrībā, kur tas rodams.

Uzdrošinies būt gudrs, sāc; tas, kurš vilcinās ar savas dzīves saprātīgu iekārtošanu, ir līdzīgs zemniekam, kurš, vēlēdamies tikt otrā krastā, gaida, līdz aiztecēs visi upes ūdeņi; bet tā viļņodamās plūst un plūdīs mūžīgi.

Kas vakar vēl bija reliģija, šodien vairs nav tāda, un, kas šodien šķiet ateisms, rīt kļūs par reliģiju. Tā mainās pasaule.

Pasaule ir pārmaiņa. Dzīve – izprašana.

Nepietiek būt vesela prāta īpašniekam, pats svarīgākais ir to labi likt lietā.

Ikdienas praksei nav vajadzīgas teorētisko zināšanu fineses. Tādēļ pūlis paliek pie savām kļūdām un tomēr tīri labi tiek galā ar dzīves būšanām.

Kā nekas nav muļķīgāks par nevietā liktu saprātu, tā nekas nav negudrāks par ačgārnu gudrību. Jo ačgārni taču rīkojas katrs, kas nepielāgojas pašreizējiem apstākļiem, negrib nedz ņemt vērā laiku un vietu, nedz arī atcerēties šo dzīru likumu – vai nu dzer, vai aizvācies -, bet prasa, lai komēdija vairs nebūtu komēdija.

Vieniem, kā man šķiet, ir daudz instrumentu un maz ideju; citiem ir daudz ideju un nepavisam nav instrumentu. Patiesības intereses prasa, lai tiem, kuri domā, beidzot labpatiktu pievienoties tiem, kuri darbojas.

Cilvēka darbs un mērķis tiek piepildīts atbilstoši praktiskajai gudrībai un rakstura tikumībai, jo tikumība dod pareizu mērķi, bet praktiskā gudrība izraugās pareizos līdzekļus.

Darbs mums palīdz izsargāties no trim lieliem ļaunumiem: no garlaicības, netikuma un trūkuma.

Cilvēks, dabas kalps un dabas tulks, var veikt un saprast tikai tiktāl, ciktāl viņš ar domāšanu vai praktiskajā darbībā ir saskatījis dabā valdošo kārtību. Vairāk viņš nezina un nespēj veikt.