Tu, kas no ugunīm un sniega,
Kā Tevi mīlot dienas skrien!
Tu skaties rožaina un liega -
Vairs nav ne nomoda, ne miega -
Ir tikai mīlestība vien.

Mīlestībā tu virzies uz priekšu atkāpjoties. Manā izpratnē tā vienmēr ir bijusi māka, pirmā tuvošanās, bažu izsēšana, intereses mošanās, tēlotā aiziešana, lēnā, nepielūdzamā atgriešanās.
Iekāres nesteidzīgā spirāle. Kāma. Mīlas māksla.

Arī mīlestībā ir mācekļa un meistara gadi.

Un, kad tu izsalcis atgriezies
No darba, no rūpēm, no svešu cilvēku pasaules,
Tad steidzos es galdu klāt, maizi griezt
Un dzērienu nest:
- Ēd šo maizi -
Tā ir mana mīlestība;
Dzer šo zeltaino ābolu sulu -
Tā ir manas mūžīgās rūpes par tevi...
Sēdīsimies pie galda,
Dalīsimies sūrumā un saldumā,
Nakšu melnumā un dienu baltumā...
Un tagad, mīļais, izsūdzi man savas bēdas -
Šis ir mūsu svētais vakarēdiens.

Laimīga laulība ir savienība, kur abi piedod.

Koki lūst,
un cilvēks ar gadiem sāk sirmot,
Bet līdz pēdējai stundai
sirds saglabāt spēs
Pirmo skūpstu...

Visas pasaules puķes bez plūkšanas
es tev vienīgai, vienīgai dāvinu
un tev sargādams pāri kā lūgšana
trakās pasaules debesīs stāvu,
plaukstu zibenim pretī atvēris,
un, ja pēkšņi no debesīm ēna krīt,
tad tu zini, ka zibens ir satverts
un pie tevis tā nāvīgums nenāks,
un būs debesīs svinīgi tukšs -
baltos pelnos es nobiršu lēnām
pāri pasaules puķēm bez plūkšanas.

Sevi ja tu mīli un ja tev ir kādas vēlmes, tad lai tavas vēlmes ir šādas:
Izkust un būt kā tekošam strautam, kas dzied savu dziesmiņu naktij.
Iepazīt pārlieku liela maiguma sāpes.
Tikt ievainotam no paša mīlestības sapratnes;
Un asiņot no laba prāta un ar prieku.
Pamosties rītausmā ar spārnotu sirdi un pateikties par vēl vienu mīlestības dienu;
Atpūsties dienvidū, kavējoties domās par mīlestības svētlaimi;
Vakarā atgriezties mājās ar pateicību;
Un tad iemigt ar lūgšanu par savu mīļoto sirdī un ar slavas dziesmu uz lūpām.

Katra ilgstoša kopdzīve ietver bezierunu saistības ar cilvēku, kuram piemīt arī trūkumi.

Laulībai ir pašai sava matemātika - tā uz pusi
samazina visas raizes. Ja prieki ir dalīti,
tie pieaug neizmērojamā pakāpē,
atbildība sadalās, bet sapratne dubultojas.

Noteiktā vecumā kārtīgi cilvēki piedod viens otram kļūdas un iepriekšējās vājības; vētrainas kaislības, kas viņus krasi nošķīra vienu no otra, aizstāj maiga savstarpēja pieķeršanās.

Laimīga laulība ir kā ilga saruna, kas allaž liekas pārāk īsa.

No zila gaisa, no baltas smilts

To lielo laimi, kas prātus jauca,
Kad bija jūnijs, tik košs un silts,
Tu uzbūvēji - nu kā to sauca? -
No zila gaisa,
No baltas smilts.
Kur tava sēja pēc pirmā vēja? -
Tā lepnā celtne tev šķita vilts,
Tu ieklausījies - un daudzi smēja:
''No zila gaisa...
No baltas smilts...''
Kad gāji tālāk, vēl ilgu vadīts,
Tev daudzreiz brīnā skats tika šķilts:
Cik daudz ir uzcelts, cik daudz ir radīts
No zila gaisa,
No baltas smilts!
Ved tevi atkal - un kas to sacīs? -
Vai tēraudloku, vai mēness tilts,
Bet liela blāzmo šī dzīve acīs
No zila gaisa,
No baltas smilts!
Un nevar atņemt tev lielo slāpi,
Līdz dzisīs sapnis tu būsi kāpis
No zila gaisa -
Zem baltās smilts...

Ar divi spārniem lido dvēsele -
Viens augšup ceļ, bet otrs velk uz leju,
Tu vari kādu brīdi to pat nejust,
Bet - divi spārniem lido dvēsele.

Kas mīl, tas nevairās no sāpēm:
Tas droši viņām pretī iet,
Jo mīla apciemo mūs tāpēc,
Lai dvēsele mums gaiši dzied.