Rezumējošā

Kalns uz augšu ies,
avots lejā skries,
savām vietām tie
neapmainīsies.

Sīka sēkla zemē liesā ...
sējiet, bet ir zemes tiesa -
maizes nav,
ko notiesāt,
un var tevi
notiesāt.

Kalns uz augšu ies,
avots lejā skries,
neaizmirstinies,
kur tu atrodies.

Suns uz celma rej ar asti,
vienai upei četri krasti,
ej, kur gribi, -
ceļi stieg,
sargies, sargies,
ceļiniek!

Kalns uz augšu ies,
avots lejā skries,
aktu mīļais dies -
neapmaldinies.

Raudzē vēnās sarkanvīnu,
ugunīgu sarā viņu,
gadu soļus
sadzirdi,
jauno audzi
padzirdi.

Kalns uz augšu ies,
avots lejā skries,
savām vietām tie
neapmainīsies.

Nesakiet mātēm

Neaizmirstamie.
Neatgriežamie.
Varonīgie.
Svētie...
Tikai nesakiet šos vārdus mātēm.
Par zemi tapušie.
Bezlaikā kritušie.
Nezināmie.
Nezin kā...
Nesakiet šos vārdus mātēm.
Palaidņi.
Nepaklausīgie.
Pārdarījuši vienreiz.
Vienīgie.
Vien...
Šos vārdus mātēm.
Te mēs sastopamies -
dzīvi,
miruši,
vienmēr
vienīgie
mātēm.

Barons

Te marmorpieminekļi stāv
Un mēness krizantēmas staro,
Bet stūrītī bez visa kā
Guļ Lielos kapos jocīgs Barons.

Ar čugunķēdēm jozies viss,
turpat netālu bagāts sulāns.
Bet Barons muižas nodzēris
Ir savas zemes bērzu sulās.

Kur eņģelis ar roku met,
Tur Dieva mierā licies bīskaps.
Pie kapa marmorkāpnes ved,
Lai Pastardienā vieglāk izkāpt.

Bet Baronam nav it nekā,
Jo šeit guļ tikai viņa miesas
Un tām vairs nebūs jāstaigā
Pat ne pie Pastardienas tiesas.

Viņš mūsu priekšā vienmēr viss
Kā tautas dziesmu ritmi sēri -
Vislatviskākais latvietis
Ar tādu uzvārdu kā pēriens.

Var Baronu vai kņazu saukt,
Bet ja tev sirdī tavas dainas,
Tad dzīvei tevi nesabraukt,
Un it nekas tur neizmainās.

Kam gribas - to lai nospiež krusts,
Kas grib - lai granīts vēsi bālē.
Bet Baronam pie kapa kluss -
Vien tumša nakte, zaļa zāle.

Tikai

Tikai āboli krīt
Rudens rasainā zālē.
Rasa zila kā tāle,
Kurp tu aizbrauksi rīt.

Tikai mākonis snauž
Tālam mežam uz kakla,
Diena izliekas akla,
Dienai drusciņ vēl skauž.

Tikai veltīgi viss.
Stājas asiņu dima,
Un tās zvaigznes, kas dzima,
Visas nolemtas dzist.

Tikai pagaidi vēl,
Ne jau tāpēc, ka baidos,
Ne jau tāpēc, ka svaidos,
Ne jau tāpēc, ka žēl.

Tikai tāpēc, ka ir
Man no tevis kas iedzimts
Un vēl reizi ir piedzimts,
Lai vēl reizi var mirt.

Tikai neteiksim „rīt”,
Kaut gan lūpas jau plešas,
Krīt kā planētas svešas,
Tikai āboli krīt.

Baltās naktis

Tu redzi, ja šo pļavu noglaudīt−
Pa grāvjiem vēsas rasas upes tecēs
Un aiztecēs. Un baltā migla rīt
Pār mūsu ceļu baltas strēles necels.
Lai paliek rasa. Savam priekam vien
Nav zemes asinis ko velti slacīt.
Lai nopeldas šai rasā zaķēns viens
Un cilvēkbērni rītā mazgā acis.
Ne, paskaties − caur balto nakti sviež
Vēl arī mēness savu gaismu blāvo
Un grieze sudrabainus rudzus griež,
Un visi sudrabstiebri paliek stāvot.
Pār zemi baltās pusnakts klusums iet
Un aizmigušo apšu zaros uzplaiksnī
Balts klusums. Un tas miljonklusums šķiet.
Ir divdesmitā gadusimta otrais puslaiks.
Ir miris Einšteins. Tev ies skolā dēls.
Pār zemi lidmašīnu spārni vēžas.
Un nosēžas to reaktīvais kvēls,
Un viņa skaņa krietni vēlāk sēžas.
Daudz jaunu vārdu raidstacijas kliedz,
Daudz jaunu karogu uz zemes plašās...
Ir iets! Tu dzirdi, zeme, − ātri iets!
Bet baltās naktis vēl ir tādas pašas.
Bet, kad ar gadu tālēm vārdus mij
Un kad tiem saku: − Es pa rasu bridu, −
Tur brīnās: − Vai tad baltās naktis bij
Tā nežēlīgā gadusimta vidū?

Balāde par zilo valzivi

Viņš nesapņoja par zemēm,
Kur dienvidu saule kveld.
Viņš zināja aukstu jūru,
Kur zilās valzivis peld.

Viņš zināja: viļņi kā zirgi
Tur kuģiem pa sāniem sper.
Viņš zināja: tēvi puikas
Par zilām valzivīm per.

Es nezinu, cikreiz viņš bija
No darba un pēriena greizs,
Bet peldēja zila valzivs
Caur asinīm katrureiz.

Ar asti sita pa vilni,
Un dunēja okeāns:
− Ja drosme, tad tūļājies ātrāk,
Tu esi pretinieks mans.

Velc siļķes un mencas tonnām,
Tukšs sirdij būs katrs reids.
Es esmu tā, ko tev vajag.
Es tevi gaidīšu šeit. −

Dēls izslējās tēva priekšā
No darba un pēriena greizs,
Tēvs ilgi skatījās dēlā
Un nopēra pēdējoreiz.

Un novilka ādas jaku:
− Ņem. To tev vajadzēs rīt. −
Un dēlam vienādi zila
Bij acīs valzivs un spīts.

Viņš tagad ir aukstā jūrā,
Kur viļņi smagi kā svins,
Un, ko viņš tai jūrā dara,
To polārie vēji zin.

Es zinu − nekas nav svētāks
Par to − kur gribi, turp iet.
Es šodien klausos, ka dēls mans
Par zilo valzivi dzied.

Lai gaužas, ja vēlas, cits,
bet mana dvēsele - pret,
ka dzīve ir īss kursiņš - ticēt
un akadēmija - neticēt.
Var katrs, cik grib, sāpju ogles
ik brīdi sev virsū uzbērt
un ticības būdiņu noplēst,
un Neticētaugstceltni uzbūvēt.
Tas viss ir zināms sen,
bet aizmāršīgi mēs esam,
jo - ticēt ir vienīgais gēns,
kas attaisno mūsu esamību.
Lai dara, kā vēlas, cits,
bet es - par taisnību veco
un labāk pieviļos ticot
nekā viļos neticot.

Putniņu vajag noķert,
Citādi lidos augstu,
Citādi nevarēs aizlikt
Priekšā tā mutei plaukstu.

Citādi pavasaros
Atkal kaut ko tur cerēs,
Dēs kaut kādas tur olas
Un sev līdzīgus perēs.

Putniņu vajag noķert —
Un noķert tieši aiz astes,
Citādi — kas tad dziedās
Stiepļotu režģu kastēs?

Viņam ir jādzied, ko pavēl,
Vai ari jāaiziet bojā,
Viņam ir jāzin — no dziesmām
Ēstgriba uzlabojas.

Putniņu vajag noķert,
Lai vieglāk ir pieēst punci.
Putniņš lai dzied, kamēr piekūst,
Pēc tam viņu atdos runcim,

Man pēc maltītes dzīvesprieks
Pāri sirds malām kūsās —
Un uz tepiķa gulēs
Runcis ar sarkanām ūsām.

Jautājumi

Kas ir aiz tā,
kur bezgalība beidzas?
Aiz tā?
Ir atkal bezgalība.
Un aiz tās?
Ir atkal.
Un aiz tās?
Un simts man neatbildēja.
Un nebija simt pirmā.
Vai mīlestība beidzas
tur, kur viņa beidzas,
no diviem elektrodiem
vienam sabrūkot?
Vai uzkāpj debesīs
un pērkonlietū
pār debess seju
spalgu gaismu dod?
Simts neatbild.
Simt pirmā nav.
Vai cilvēks beidzas
tad, kad cilvēks beidzas?
Viss simts man atbild.
Visiem taisnība.
Un visi melo.

Rudens dienā

Rudens dienā bērzu birzī šalkains
Atkal, zaros atdzīvojies, smeldz
Tavu matu valdzinošais un smalkais
Rudens vēju pieelpotais zelts

Blakus balto bērzu ēnām zilām
Atkal, sevi atgādinot, mirdz
Tava maniem skatieniem un ilgām
Steigā garām aizgājusī sirds.

Zelta lapu lietum līstot takā,
Bērzos tāda laba dziesma plūst,
It kā viņi abus mūs palakām
Šodien būtu redzējuši mūs.

Glāstīt sāk ar saules spožiem pirkstiem
Rudens vēso padebešu klaids,
Un no bērzu lapām pretī dzirkstī
Man ne reizi nesmaidītais smaids.

Ko lai dara – tur, kur dzīve neļauj,
Bieži savos sapņos ejam mēs
Tad, kad rudens vējos līst uz ceļa
Uguns, kuru nevajaga dzēst.

Tā jau gadās – bērzu birzī šalkains
Atkal, zaros atdzīvojies smeldz
Tavu matu vizošais un smalkais
Rudens vēju pieelpotais zelts.

Dzērvju deja

To ļoti reti var redzēt,
Jo dzērvju arvien kļūst mazāk.
Man pietika ar vienu reizi,
Un man vēl šodien ir skumji.
Tie droši vien viņām bij prieki
Par dienu, kad satikušās,
Un tāpēc, tās dejoja purvā.
Nu, mūsu valodā — purvā,
Bet viņas — pasaulē savā.
Un dejoja tādu deju,
Kur krustības, kāzas un bēres,
Un daudz kas man ienāca prātā
Un ienāca viss vienā reizē —
Tik jocīgi reizē un dziļi.
Un es līdz reibumam jutu,
Ka man it nekas tāds nav bijis.

Ne naktī skatoties zvaigznēs,
Ne ejot uz pirmo deju,
Ne aprokot pirmo draugu,
Ne pirmoreiz jūtoties liekam.

Kalnā

Vai, cik smaržīgs
lejā zieds!
Kāp vien, dēliņ, kalnā.
Vai, kā vējš
druvas liec!
Kāp vien, dēliņ, kalnā.
Vai, cik mazs
esmu es!
Kāp vien, dēliņ, kalnā.
Vai, cik daudz
pasaules
Kāp vien, dēliņ, kalnā.
Kalna gals
kails un vēss.
Kāp vien, dēliņ, kalnā.
Vairs no lejas
neredzēs.
Kāp vien, dēliņ, kalnā.

Balts rīts

Šo rītu ņem par piemiņu,
Kad balti sniegi snieg.
Bet, ja no atmiņas tas gaist,
Tad - tā ir jānotiek.
Par baltu galdautu to klāj,
Kad gribi dzīres sākt,
Par kabatlakatiņu ņem,
Kad reizēm raudiens nāk.
Par atvadsveicienu to ņem,
Un lai tas vējā šalc.
Ņem par neko. Par to, ka rīts
Ir vēlā sniegā balts.
Ja ceļā tev kāds brūci cērt,
Par saiti rītu plēs,
Kamēr vēl neatskatoties
Pa dzīvi ejam mēs.
Šo rītu ņem par piemiņu,
Vienalga - kā pēc tam.
Es tev to palīdzēšu nest
Līdz pirmam likumam.

Ziedu putekšņiem aplipis vārds,
vai tad tik grūti ir viņu izsacīt?
Pavasarim ar spēku ārā
Biti jau nemaz nevajag izdzīt.
Bite zin. Ziedi zin. Bet tu nezini.
Bite iet. Ziedi zied. Bet tu neej.
Kas tas par burvju laiku, nezin,
Kas mūsu saulēs un zvaigznēs smej.,
Kas mūsu lūpām vērmeles izsūc
Un tajās pieneņu vīnu lej.
Es gribu visu? Jā, es gribu visu.

Aiz loga

Aiz loga kā rasa, kā asara
ir atnācis zalgojošs rīts
un manu dvēseli prasa
uz savu dzidrumu līdz.

Bet dvēsele vēl nav basa,
uz pleciem vēl sapņi un miegs,
un mīkstākais mauriņš vēl ass
un cietākā asfaltā stieg.

Bet gaida baltnepielūdzamība
un vilinādama plīv.
Kā pirmais skūpsts —
tik grūts ir modiens uz jaunu dzīvību.