NĀVE IR CEĻĀ PIE TEVIS

nāve ir ceļā pie tevis
nāve ir palaista vaļā
un atrodas ceļā pie tevis

kopš tavas dzimšanas
atspere taisnojas
nāve ir ceļā pie tevis

sapņos es stāvu
ar mirdzošu zobenu
nāvei ceļā pie tevis

AINIŅA

uz ledus plikām ciskām
sēž divi Nogurumi
viens locīdamies gaudo
un otrais baro suni

un aukstās sala ķetnās
visapkārt brākš un trīs
ir visos kokos sarma
un saule debesīs

pieceļas un šurpu nāk
pirmais Nogurums
un otrais viņa pēdās
un aiz viņiem suns

DECEMBRA KONCERTS ASARU DZIEDZERIM

Nebūs tiesa, tu ceļā vēl esi,
es stāvu rindā pie kases,
nozilējušu mēli
čalim uzpīpēt prasu

Izmuldēts būs, žiglā „Concorde”
vizina tevi no Honkongas.
Visi vēl silītē dus, daži izpelnās sadegt sārtos.
Rietumvācija ietriec bumbu Maltas izlases vārtos.

Pacilāti mēs bungas sitam,
pūšam autotaures un svilpes.
Koncerti notiks Rīgā un Liepājā,
Alsungā, Talsos un Zilupē.

Rītausmas bālais un mirušais vaigs.
No pēdējiem krogiem met laukā,
mazliet indes ir iepilināts
manā dzeramā traukā.

Mazliet indes ir rīta avīzēs,
ielās nemaz nav gaismas.
Noraudājušies koki stāv
un zvērīgā aukstumā laistās

kā spoguļi milzīgā zālē,
kur cilvēki sarkst un bālē.
Bet mierīgs es varu uz skoliņu braukt,
sakodis zobus, un klusi kaukt.

Drūmajā miglā un mijkrēslī
ausīs skan skumīgais Let it be,
es čukstu, diezgan es esmu smacis.
Atdod man Džona Lenona acis.

RUDENS, RUDENS

Atkal atrodu debesis saulainās
Atkal tās pazaudēju
Spalva uz mana papīra
Cīnās ar stipru vēju
Un salīkusi
Iet klusi klusi
Nogurusi un izmisusi

Teic lietus no debess es nelīstu muļķīgs tas vārds

Es lejos
Es atmetu galvu un dzirdu: es smejos
Lietus un vējš un dubļi līdz ceļiem
Valda uz mana galda

Un mani valda viens abstrakts dievs kas visu pasauli valda

Man ir vieni dubļi brienami kopā ar jums

Ievedīsim Pānu lai vairojas Latvijas mežos
Krīt priekškars debesis tumst
Pāns nedzīvos Latvijas mežos

ar veldzējošu prieku
man gribas nākt pie tevis
ar valgu pieskārienu
kad tavā zemē nelīst

kad koku zari ir sausi
kā saulē guloša saule
un atmosfēras sprakšķi
skaras pie tavas dzirdes

lai ieslēdz tu radio savu
un dzirdi ka lietus līst
un gan jau arī pie tevis
vējš mani aiznesīs

es līšu es bungošu lapās
un skriešu pa asajiem stumbriem
maza lāsīte valguma
izbāztiem muzeja stumbriem

nekad nebūs par nāvi
tie bauros un kārpīs zemi
tie auļos gar tavu logu
Emī

Apvīlē nagus, lai neķeras viņas zeķēs
Kad vakars nāk virsū un viņa tev iepretim sēd,
Mūziku klausās, un labi, ka viņai smeķē,
Kad aizver tā acis un laiski ābolu ēd.

Piecelies, izņem to augli viņai no rokām,
Lai tava ķetna par glāstošu roku kļūst,
Lai biezākie dzelži starp taviem pirkstiem lokās,
Lai atliecas tērauda āķi, celtņu ķēdes lai trūkst.

Un konveijers klusi gar aizvērtām acīm slīdēs,
Vien viņas glāsmainā āda piekļāvusies tev spītēs.

ko tad es varu prasīt
kur tad tev neļaut iet
tikai sapnīši lido
pulcējas vienuviet

mazi pavisam basi
no aukstuma sārti un stīvi
par mazliet mīļāku tevi
pavisam citādu dzīvi

IENIRSTI, DZIRDĒSI SOĻUS

Delfīns peldoša sala
tālas un siltas jūras
peldam un nirstam un spēlējamies
peldam un nirstam un mirstam

ai mūsu siltajās dzelmēs
mirguļo mājokļu dzeltenās ugunis
prožektori pār līci
ekstāzē staro virs galvas

es tevī ienāku tuvu
delfīniņ peldošā sala
peldam un nirstam un spēlējamies
peldam un nirstam un mirstam

apstāšanās un viļņi
vēstules pludmales oļi
daļa no manis pie tevis aiziet
ienirsti dzirdēsi soļus

Mīlulīt, ienāc manā cellē,
redzēsi, kāpēc es esmu tik dažāds –
ar mūžīgu nogurumu un bažām,
siltu segu un grāmatām dažām.

- Es nolaidos tevī kā alpīnists ellē.
Skaistulīt, kāpēc tev pelēka seja
un sabeigtas rociņas klēpī?
Šī vēl nav īstākā bēdu leja,
te retumis uzrakstās kāda dzeja.

- Skrien sāpes kā zviedru ķēniņš uz slēpēm.

Irēnai

Tovasar bija nelokāms gaiss
Neatliekamas priedes

Viss vienkārši briesmīgs viss vienkārši skaists
Divas tālumā ejošas sliedes

Dūjiņas divas pa priekšu maisījās
Baltas rozes mums ceļā kaisīja

Es biju tik priecīgs par to kā tu smaidīji
Tas bij vēl daudz vairāk kā es gaidīju

Divas priedes pret negaisu iet
Divas priedes tik iet un dzied

Viss bijis svētīgs kas ir jau bijis
Bet labāks būs kas vēl palicis

Pa saulainu taku iet divas govis
Tā pirmā bij bovis un tā otrā būs Jovis

Es nebaidos ka tu nesapratīsi
Es zinu cik labi tu visu pratīsi

Tu modīsies agrāk ausīs rīts
Es dusēšu segā līdz ausīm tīts

Ārā vidžinās mazi putni
Tie būs mani pilnvarotie un sūtņi

Un ja vēl tālumā skanēs zvans
Tas tev būs veltīts un nebūs vairs mans

Mēs nebūsim nebūsim nebūsim veci
Ārpus laika tavi mīļie pleci

Mēs uzņemam platformāta grāvēju
Saucas „Tava dzīve un manējā”

ĶEIPENE – LĪGATNE, 42 KM

Eju es. Viens un dzīvs.
Eju savā nākotnē.
Ko tu dves, Melnais mežs?
Ko tu saki, azote?

Kur tas ir. Kur tas būs.
Soļi, kilometri.
Kur tas ir. Kur tas būs.
Kopā nebūt vieno mūs.

Nedzirdu. Neredzu. Nejūtu neko.
Kā lai zinu, kur tu dzīvo,
Vai tu vispār mani gribi?
Dzīve nemāca neko.

Nāku es. Nāku es.
Viens uz visas pasaules.
Nedzen vis. Nedzen prom.
Jo no Prom jau nāku es.

Cik var cilvēks. Ilgi iet.
Cik var muti. Turēt ciet.
Tas ir viss.
Tā man šķiet.

kam pieder šīs actiņas tālajā kaktiņā
kurp vedīs man ceļš ja es došos
tām pretī
sava dzīve man plecos kā
divdurvju skapis
savā kaktiņā sēž klusi raud
kādas
acis

Jo manā pasaulē sniegi snieg
manā pasaulē būdiņa sniegos
manā pasaulē būdiņa krāsns
un tajā krāsnī ir guns

ja kāds reiz ieklīdis pasaulē manā
tad lai viņš tajā būdiņā iet
tad lai viņš uzsilda ūdeni krūzītē
iedzer tēju un uzpīpo

Un par to, ka cauru nakti laukā blandos,
Māte nepateicas,
Es vēl nezinu, vai bēdas bij, vai lielas, kur tās
Beidzās.

Divi vienlīdz stipri klinšu blāķi sirdī
Stumdās,
Mana gaita klibojoša, galva sāp un acis neredz
Tajās stundās.

Protams, tikai domās eju tajās naksnīgajās
Ielās,
Sirds man piepildās – tad iet uz rīta pusi sapnī
Lielā.

Ja es ļoti vēlu iznāktu no mājas
Ja tajā mājā deg spuldze bez viltus
Ja nakti uz savas astes ceļ jāņtārps
Ja es ļoti vēlu iznāktu no mājas

Pārāk vēlu lai paspētu nomest acis visur
Pārāk noguris lūgties lai paceļ
Pārāk muļķis lai zinātu vairākas izejas
Pārāk vēlu lai paspētu nomest acis visur

Neviens cilvēks nav ielās nevienas siltas galvas
Neviens nedomā nocelt mani atpakaļ
Neviens nezina tāds tagad palieku tāds būšu
Neviens cilvēks nav ielās nevienas siltas galvas

Tad eju zooveikalā kliedz kāmis
Tad mani noliks vietā tad vecis būšu
Tad pēkšņi labam sagribas būt tad citādam
Tad eju zooveikalā izmisīgi kliedz kāmis