Concertino

labi labi gan negaiss būs
vētra jūs dzīs un spārdīs
zibens nemirst nesarūs
perkona dārdi

Ripieno

par vēlu zaļknābi knēveli
tu atceries mūs
poēt ai poēt
nabadzīgi tev jādzīvo būs

Concertino

es grbēju vismaz priecīgs būt
ja nevaru visu zināt
es gribēju goda svārkus šūt
jūs mani apbēdināt

Ripieno

mēs esam zārdi
un destilēts ūdens
mēs esam vārdi
un pērnais rudens

iztop vai neiztop būsi tāds pats

Concertino

es mūžīgs būdams
jums nevaru iztapt
mana nāve pļauj zāli
ar savu izkapti

Ripieno

mēs esam zārdi
un destilēts ūdens
mēs esam vārdi
un pērnais rudens

ko mēs varam tev līdzēt?

Concertino

es gribu par nāvi
plecīgu sievu
kas labi pļautu
un bijātos dieva

Ripieno

mēs esam zārdi
un destilēts ūdens
mēs esam vārdi
un pērnais rudens

ko mēs varam tev līdzēt?

Concertino

lai es krītu kā pīpene
pašā tveicīgā tvīkumā
lai man nepiemetas nekas
no sirmuma un no līkuma

ES GRIBU ŪDENS BŪT

Vai upe kādreiz tautas bēdas nav?
Kad redzam mākoņus,
Kas visur ir, kas zina?
Tā tautām skumju ūdensaudus aust
Par saviem dēliem dziļi ūdeņos,
Jo tie, kas pāri gājuši,
Jo tie, kas nepazina,- tie nebij mākoņi,
Tie uguns, pulvers bija,
Tie ūdens pretstats mūžīgais –
Kaut sveši –,
Tiem pašiem savas upes bij
Un savu tautu bēdas,
Un mākoņi tur pašu debesīs,
Kas visas tautas pazīst
Un rūgti nolīst pāri uzvandītai zemei.
Es gribu ūdens būt, tas mūžīgais un gudrais,
Kas savus, svešus nepazīst
Un savus lietus audus auž,
Un neiet ugunī---

Jūs nedusmojiet, vecie karavīri
Jūs nedusmojiet vecie karavīri,
Par manu ķīvītes kliedzienu miglā.

Esmu tik nesamaitāts un naivs
Un pulveri ostīt dabūjis neesmu,
Šo zāli jūs slēpjat no mums,
paldies,
vienīgi:

mēs esam tie,
kam būs jāiet;
viņas ir tās,
kam būs jāgaida;

mūsu bērniem varbūt
nekad un nekur nebūs jāiet.

Pēdējā atvadīšanās no dziesmiņas

Un dziesmiņa jau
Ir aizlidojusi...
Kur viņa slēpsies,
Kad ieroči runās?
It kā atlicis vienkārši rakstīt un katru
vārdiņu svērt ar visas pasaules zeltu
un laikam arī tas būs par velti.
Kur tu slēpsies,
Kur tu bēgsi,
Lakstīgala, vālodzīt?
Vai es spēšu
Izrauties
Tevi apraudzīt?
Klusi pasēdēt uz celma,
Kad visapkārt zāle degs...

Cik puišu,
Cik helikopteru
Pa to laiku
Mūs segs?
Un kad es celšos un iešu,
Tu neķeries man ap kaklu.
Es zinu, tu viegla,
Mana dziesmiņa, esi,
Bet manā uzkabē
Brīvu vietu vairs nav.

”Es karā aiziedams”

Man negribas šodienas karā aiziet,
Māsu lielā pilsētā šūpulī atstāt.
Vēl mazāk man gribās no kariņa pārnākt,
Es jaušu, ko māsa būs pierakstījusi.

Ko daru es

Es atgriežos, es atgriežos,
Savā dzīvītē ieskatos
Un cenšos to neuzkrītoši darīt.
Lai to nepamanu
Es pats, es –
Kāds būšu parīt.

Pēdējais dotajā zemes rajonā

Jūras krastā es skatos debesīs
Un ceru, ka tās mani nonesīs
Zvaigžņu meiteni, kas mani mīlēs.

Un cerība nepiepildāmā,
Manu augumu vildama,
Žņaudz kaklu aukstajās spīlēs.

Džimam

Es sētā dzenāju bumbu, o, Džim!
Es blēņoties pagrabā lienu, o, Džim!
Resnulis, ķildojas sētā ar kaimiņiem
agresīviem un tieviem.
Tad jumta korē es sēžu
Un šīferi plēšu, o, Džim, o, skaistais Džim!

Es uzvelku pirmo smēķi, o, Džim!
Un tā ir Kamieļa tabaka, o, Džim!
Tad kopā ar veco Selindžeru
mēs Gulbja zvaigznājā strīdamies abi, o, Džim!
Ceru, mēs viens pret otru
Būsim labi, o, Džim, o, skaistais Džim!

Dziesmiņa aizlidojusi

Ilgi skatos uz pēdām,
cenšos bēdāties klusi.
Vai mana dziesmiņa
pate ir aizgājusi?
Vai tu viņu man
esi paslēpusi?


Putna pēdiņas sniegā,
vienkāršais ornaments.
Viņš šeit ir savicinājis spārnus
un aizlaidies
kliegdams

Tagad es
tajā vietā stāvu