Atmiņa – tāpat mūžs.
Tāpat viena.

Palīdz, atmiņa:
Lai bezgalība rauj to manu ilgo ceļu
Uz iznīcību!

Viss jau ir bijis, atmiņa, -
Ko lai es daru, tu pasaki.

Vai lai mājā no upes un koka,
(Kur manas dvēseles ļaudis
Mīt savās neatrodamajās istabās,
Bezgala asinsvadu koridoros)
Vai lai pasaulē mazā,
Bez kuras miris tieku,
Ienesu vienu ceriņu baltu?

Aiz muguras tā elpo klusi...
Vai nebaidies? Tava atmiņa
Aizmigusi.
Nevienu soli.
Ne tuvāk.
Ne prom.

Un tu atskaties uz atmiņu savu –
Tāpat, lai ieraudzītu bērnu:

Starp divi elpām maldās bērns
Un līki satverošām saknēm,
Kas aug no baltas mūžības
Tāpat, uz savu galu.

(nevienu soli.
Ne tuvāk.
Ne prom.)

Un tu saproti sevi kā bērnu:
Tai brīdī esi spēcīgs. Cits ir māņi.

AIZMIGUSĪ ATMIŅA

Neaizmirstules puķē
Un sliekā, kas atceras lietu...
Vai sliekai prāts?
To pajautā man.

Lai kādas asinis puķei
Un sliekai ar nepārālietu,
Tām dzīvām būs
Savs prāts, savs, godaprāts,
Atmiņa mana.

Neaizmirstules puķē
Un sliekā, kas atceras lietu,
Guļ atmiņa mana.

Dzīvas radības
Ar manu atmiņu.

Atminot dzīvas.

padebešos iet
nekad nenolīt
tevi neiztraucēt,
zemenīt


bet kokam piedurties
(dvēsele kokā mīt)
asaras kā sveķi
un tu, zemenīt

matiem uzliesmojot
meteorīts krīt
šūpojas virs tevis,
zemenīt

būt vēl dzīvam sveci likt
acis aizdarīt
te ir nāve tur ir nāve,
zemenīt

ej pār laukumu piedrazotu
izvairīdamies kā nu proti
no atlūzām raibām un asām
aiz muguras pāļu dzinējs lēkā
kā likums kas stājies spēkā

kā savā mājā tu staigā
pa izgāztuvi
ar acīm kāri meklēdams
savu palaistuvi

aiz muguras pāļu dzinējs lēkā
kā likums kas stājies spēkā

TU VĒL SKATIES

Viss, it viss
putekļu pulverī pārbirzis.

Zināmas atmiņas klūpot
iet uz soda vietu
kādā mežā, ko rīts
ir skāris.

Un lietus vēl pil
no skumjām,
un liekas, ka migla
vaimanā
profesionāli un sirdi plosoši.

Viss, it viss –
kas tad paliks –
pielādē man,
tu vēl skaties.

DZEJOLIS PAR ĶIMENĒM

Varbūt plūdīs alus upe,
varbūt smaržos pēc ķimenēm,
varbūt es beidzot pabeidzis būšu
stāstu par divām ģimenēm.

Dzīvoja divas ģimenes,
kas ēda vienīgi ķimenes.
Lika pie sienas abas ģimenes,
tajā vietā vēl smaržo ķimenes.

Atnāc, es stāstiņu rādīšu kādam,
kas ar tām lietām ķimerē.
Varbūt plūdīs alus upe,
varbūt smaržos pēc ķimenēm.

Vēl tālāk gados –

ej, vecīt, ej
pa ceļu starp krūtīm,
uz netīrām rūtīm
pa lāsītei dej,
ej, vecīt, ej!

Gados vēl tālāk –

ej, vecīt, ej
pa ceļu starp krūtīm
piepeši pagriez pa kreisi
kambaros pukstošajos,
izjūti sāļumu pēdējo reizi
viņas mīļumos gurstošajos.
Uz netīrām rūtīm
pa lāsītei dej,
ej, vecīt, droši, ej, vecīt, ej.

Gados vēl tālāk
Un tā, un tā tālāk –

ej un saproti izmisumu,
kuru par mīlēšanu var saukt,
lai tad vari, vecumam pienākot,
sēdēt ārā un ilg ilgi kaukt.
Uz netīrām rūtīm
pa lāsītei dej,
pa ceļu starp krūtīm
savai sievietei.

EKSOTISKA SALA

Aizpeldēsim uz salu
un izdzersim tur savu alu!


Es redzu, kā mirguļo pasaules mala,
fatamorgāna, smilšu sala.

Ir ūdens spogulis bezgalīgs,
caurspīdīgs, gluds un nevainīgs.

Zilganas zivis pa leju šaudās,
tās visur staigā, bet neapmaldās.

Uz salas es gribu ieraudzīt krabi,
Kas lodā pie zemes tāpat kā mēs abi.

Grabi,
krabi:

abi
labi!

Abi
labi!

Grabi
krabi.

PTERODAKTILS

Kvēlošas lodes kā nešpetni odi
laidelējās virs ūdens.
Bārdains un tievs staigāja dievs,
atkaudamies no kvēlošām lodēm.

Sauļu stari kā saknes, kā zari
saplēsa kosmu gabalu gabalos,
sistēmām druskas tika, ko uzkost.
Dievs vēlēja drusku uzposties,

jo dzimis bij mūsu tēvs okeāns
(oda pēc skābiem kāpostiem skāņi).
Zvaigznes aizspieda nāsis,
aizcirta sfēru slēģus.

Pierijies nēģu –
zobains un tievs, pelēks vai zils -,
no dzelmes uznira pterodaktils...

Šī liecība tāla no aizseniem laikiem
mūsu cildenos sentēvus vīla.
Tie rakstīja himnas daktilā,
Un tāles bij debeszilas...

Mēs stāvējām kūmās pterodaktilam
Un kūlām 30-metrīgas astes.

DZEJOLIS PAR KUKURŪZU

tavas acis tik zaļas
kā kukurūza
tavas plaukstas tik mazas
kā kukurūza
tik stingrās formās
kā Kārlim Krūzam
ap tavu māju
aug kukurūza
tu ej uz aku
ar zaļo krūzi
uz krūzes stāv rakstīts
„kukurūza”

Tu esi sārtvaidze brigadiere
Es kolhoza traktorists stalts
Vakara vēsma glāsta mums pieres
Mēs ejam kurp sirdis sauc

LIDOJUMS KOPĀ AR KOKU

Es uzkāpu kokā, es lūkojos tālē,
Es redzēju tālē, kā dienas bālē,
Un sapinās skatiens biezajā zālē

Un gribēju ātrāk tikt zemē no koka,
Pie apaļā stumbra pielipa roka –
Es norāvu ādu, tik lipīgas bija

Asaras biezās, no koka kas lija.
Koks ierēcās mokās, koks iestenējās
(jau maijvabole mūs abus smēja

un trīcēja debesis varenos smieklos),
un likās, ka koks mani nokratīt tiecas.
Bet saaugām kopā, mēs salipām cieši

Kā kovbojs ar zirgu: man izauga pieši
Pie basajām pēdām un atvēzās spārni
varenām vēdām,
Un debesīs augstu mēs uzlidojām –
No saviem mīļajiem projām.
- Paldies tev, dēls, par vēl vienām bēdām. –
Redzēju māti skvēriņā sēdam.

- Ai, pieņem mani, debesu vikār,
Ai, nebūs tik prasti, kā bija ar Ikaru! –
Bet spārnus stindzina bēdu cements,

Jo katram ir tā, kā viņam tas nolemts.
Koks, paliec par ,māju, es būšu par skudru,
Man sīkus zarus un skujas būs vandīt.

Vēl laiciņu koki pa debesīm joņos,
Pa debesīm – dzelzsbetona toņos.

VAKARS VIENĀ KRODZIŅĀ

tur lāso pa logu un lejup slīd
un iepinas krunkainā sejā

tur veča dzer absintu īdēdama
un galdiņš zem elkoņiem smejas

tad rīdīti suņi ielaužas krogā
un melnas zeķes ietriecas logā
dodiet man gadsimtos ārdētu steku
kaktā Ziemeļnieks kaujas ar Tulūzu-Lotreku

ATMODA

ar spoguļkarpu ķeselē
viens reibis vīrs guļ renstelē

un atdzīvojas spogulis
no slapjuma kur nogūlies

un atspulgojot debesis
peld karpa prom no zemes šīs

vīrs jautā ģīmi pacēlis
kas noticis kas noticis

Ripieno

jau tavi vārdi ir zārdi
būs labi būs labi ko ārdies
neviens tevi netur kāp tad kāp
bet kas tev stiprāk par nāvi sāp
pateic un tevi uzmanīt beigšu