Tikai muļķiem viss ir skaidrs un noteikts.

No muļķību izrunāšanas nav pasargāts neviens. Nelaime tikai tad, ja tās izdomātas ar pūlēm.

Cilvēki nekam netic tik cieši kā tam, ko viņi vismazāk zina; un neviens neuzstājas tik pārliecinoši kā tie, kuri stāsta pasakas.

Lai kāds būtu cik gudrs būdams, viņš tomēr ir tikai cilvēks.

Kļūdas bieži aizslīd nepamanītas, bet nespēja tās saskatīt, ja mums tās parāda, liecina par neveselu domāšanu.

Gudrība nepadara stiprākus mūsu dabiskos dotumus.

Dvēsele, kurā mājo filozofija, ar savu veselību dziedina arī ķermeni. Tā nepieciešami izstaro mieru un apmierinātību, kas tajā valda, tā pārveido mūsu ārieni pēc savas līdzības un piešķir tai patīkamu lepnumu, darbīgu un līksmu izturēšanos, apmierinātību un labsirdīgu stāju.

Filozofija nav spējusi atrast tādu ceļu uz iekšēju mieru, kas būtu derīgs visiem – tas katram jāmeklē pašam!

Ļoti dīvaini, ka mūsu gadsimtā filozofija pat domājošu cilvēku vidū nav nekas vairāk kā tukšs un būtībā neko nenozīmējošs vārds; tai nav nekāda pielietojuma un nekādas vērtības ne ļaužu spriedumos, ne darbos. Es domāju, ka tam par cēloni ir tie muļķīgie strīdi, ar kādiem tā apņemta. Dziļi maldās tie, kas to tēlo kā bērnam nepieejamu, ar sarauktu pieri, lielām pinkainām uzacīm un briesmīgu. Kurš gan tai uzlicis šo melīgo, bālo un pretīgo masku? Īstenībā nav nekā jaukāka, līksmāka un priecīgāka, es gandrīz teiktu – trakulīgāka. Filozofija aicina tikai uz svinībām un līksmību. Ja mēs redzam skumju un sadrūmušu seju, tad ir skaidrs, ka filozofija tur nemājo.

Tas, kurš jautāja Kratejam, cik ilgi vajag filozofēt, saņēma atbildi: „Tik ilgi, līdz mūsu karaspēku vairs nekomandēs ēzeļu dzinēji.”

Nepavisam nevajag vienmēr pateikt visu, jo tā būtu muļķība; bet, ja ko saka, tam jāatbilst mūsu domām, jo pretējā gadījumā tā būtu krāpšana.

Mums līdz noteiktai robežai jāpakļaujas dabas balsij, taču mēs nedrīkstam ļauties tās tirāniskajai varai; vienīgi prātam ir jāvalda pār mūsu vēlmēm.

Sīkumaini apdomīgs saprātīgums ir nāvīgs ienaidnieks dižiem pasākumiem.