Studijas mums dod tādu labumu, ka mēs kļūstam labāki un gudrāki.

Kurš gan ir prasījis savam skolniekam, ko viņš domā par retoriku un gramatiku vai par tādu un tādu Cicerona izteikumu? Mums tos iedzen galvā jau pilnīgi gatavā veidā, gluži kā kaut kādus orākulus, kuros burti un zilbes aizstāj pašu lietas būtību. Zināt no galvas nebūt nenozīmē zināt: tas nozīmē tikai paturēt savā atmiņā to, kas atmiņai nodots glabāšanā.

Tikai grāmatās smelta gudrība ir nožēlojama gudrība. Tā var būt tikai rotājums, nevis pamats.

Viena no lielākajām kara mākslas gudrībām ir neiedzīt pretinieku izmisumā.

Ja kāds nav redzējis upi, tad, pirmo reizi to ieraugot, viņš nodomās, ka viņa priekšā ir okeāns.

Lietu neparastums mūs vairāk mudina meklēt to cēloņus nekā šo lietu diženumus.

Cik gan pasaulē ir daudz tādu mazticamu parādību, kuras tomēr apliecina cilvēki, kas pelna uzticību; ja mēs nespējam pārliecināties par šo lietu patieso eksistenci, tad mums vismaz jāatstāj jautājums atklāts; jo nosodīt tās kā neiespējamas nozīmē ar pārsteidzīgu pašpaļāvību apgalvot, ka mums ir zināms, cik tālu sniedzas iespējamā robežas.

Nicināt to, ko mēs nevaram izprast, ir bīstama pārdrošība ar visai nepatīkamām sekām, nemaz jau nerunājot par to, ka tā pati par sevi ir muļķīga pārsteidzība. Jo pēc tam, kad jūs atbilstoši savai lieliskajai saprašanai būsiet noteikuši patiesā un nepatiesā robežas, jūs atklāsiet, ka jums nākas ticēt lietām, kas ir vēl dīvainākas nekā tās, kuras jūs noliedzat; tad jūs būsiet spiesti atteikties no pašu noteiktajām robežām.

Muļķīga pašpaļāvība ir nicināt un nosodīt kā nepatiesu to, kas mums neliekas ticams; šis netikums ir ļoti izplatīts to cilvēku vidū, kuri domā, ka viņiem ir kādas zināšanas, kas pārsniedz vispārējās zināšanas.

Godkārība un ziņkārība ir divi mūsu dvēseles dzenuļi. Pēdējā liek mums visur bāzt savu degunu, bet pirmā neļauj neko atstāt neatrisinātu un nenoteiktu.

Saprāts mani ir iemācījis, ka tik noteikti kaut ko nosodīt kā nepatiesu un neiespējamu nozīmē piedēvēt sev Dieva gribas un mūsu mātes – dabas varenības robežu un iespēju zināšanu; un pasaulē nav lielāka neprāta kā mērīt tos ar mūsu spēju un kompetences mērauklu. Ja mēs dēvējam par ērmīgu vai brīnumainu to, kas nav pieejams mūsu saprātam, cik gan tādu brīnumu pastāvīgi neatrodas mūsu acu priekšā?

Kam gan vajadzīga lietu izpratne, ja mēs līdz ar to zaudējam mieru un patvērumu, kādā atrastos bez tās.

Vajag apmierināties ar to gaismu, ko saulei labpatīk sūtīt mums ar saviem stariem; ja kāds, gribēdams savā ķermenī uzņemt mazliet vairāk gaismas, paceļ acis, lai nebrīnās par to, ka tiks sodīts par savu pārdrošību un zaudēs redzi.

Muļķība un gudrība ir līdzīgas sajūtas un attieksmē pret ciešanām un likstām, kas piemeklē cilvēku; gudrie nicina tās un valda pār tām, bet muļķi tās nemaz nejūt. Vieni ir nelaimēm vienā pusē, otri – otrā pusē. Gudrie, labi novērtējuši un izpētījuši mūsu likstu īpašības, izmērījuši un noskaidrojuši to īsteno dabu, paceļas tām pāri ar vīrišķīgas drošsirdības spēku; viņi tās nicina un mīda kājām, jo viņiem piemīt tik stipra un nesatricināma dvēsele, ka ļauna likteņa radītās šautras, atduroties pret viņiem, neizbēgami atlec un notrulinās, jo ir sastapušās ar cietu ķermeni, kurā tām neieurbties.

Par mūsu saprāta vājumu lieliski liecina tas, ka saprāts novērtē jebkuru lietu pēc tā, cik tā reta vai neparasta, vai arī pēc tā, cik tā grūti pieejama, bet lietas labums un noderīgums šajā vērtējumā netiek ņemts vērā.