Cilvēkam nav citas nelaimes kā vien tā, ka
viņš dabā kaut ko uzskata par nelaimi.

Viss ir iepriekš noteikts, nav nejaušība.

Visos apstākļos, kas man šķiet naidīgi un grūti, izturos tā: Dievam nevis paklausu, bet esmu ar
Viņu vienisprātis; sekoju Viņam nevis nepieciešamības pēc, bet no visas sirds. Lai arī kas ar mani notiktu, neko nesagaidīšu skumušu prātu,
drūmu vaigu, Nekādas nodevas nemaksāšu ar
nepatiku, bet viss, par ko vaimanājam un no kā
baidāmies, ir nodeva dzīvei.

Tevi moka sāpes, tu baidies par savu dzīvību.
Tas viss pieder pie ilga mūža, tāpat kā pie ilga
ceļa pieder gan putekļi, gan dubļi, gan lietus.

Kā godāt dievus? Dievam parāda godu tas,
kas viņu iepazinis; Dievam nevajag apkalpotāju. Kāpēc? Viņš pats kalpo cilvēkdzimumam,
ir gatavs palīdzēt visur un visiem. Galvenais
dievu godāšanai ir - viņiem ticēt; tad - atzīt
viņu dižumu, atzīt viņu labestību, bez kuras nav
dižuma; zināt, ka tie ir viņi, kas valda pasauli,
kas ar savu varu izkārto Visumu, glabā cilvēkdzimumu, dažkārt arī rūpēdamies par atsevišķiem cilvēkiem. Ja vēlies dievus noskaņot
sev labvēlīgus, esi labs! Kas viņus atdarina, tas
viņus godā pietiekami.