Bailes
Dun dzīŗu troksnis, elpas, smiekli jaucas,
Krīt ātri skūpsti, tumsā krīt un gail,
Bet tev no sevis un no laimes bail.

Ar ļaunu prieku laiks pret rītu traucas,
Nakts kausā smagu, karstu vīnu lej,
Bet tu to atraisi un projām ej.

Dreb logā mēness, rokas cieši skaujas,
Un kāras lūpas tiecas tevi dzelt,
Bet tev nav spēka savas pretī celt.

Ka klusi spārni divas ēnas kļaujas,
Aiz pleca rīts jau bālus smieklus smej,
Bet tu bez domām dziļā tumsā ej, -

No sevis projām dziļā tumsa ej

Šķiroties
Vai manā skatāatplaiksnījās viss,
Ko izjutu šai brīdī grūtsirdīga?
Nu likās - tālāk ceļā vientulīgā
Viss senais gaišums pēkšņi apdzisis.

Kā lietus vēss pār mums bij nolijis,
Kad saskatāma katra pēda sīkā
Ir zemē izmirkušā, rudenīgā,
Kur solis nelāgs dubļos iestidzis.

Visnotaļ miklums smidzināja sejā
Gan tev, gan man. Un diena kļuva salta.
Gurds putns gaŗām slīga tālā skrejā,

Bet tad pār zemi vilkās migla balta,
Un skumjiem spārniem nolaidās tas lejā,
Kur pelnā kūla kailā vējā kalta,

Un svešums tumsu iesvieda mums lejā.

Nakts un līlijas

Vēl ir gaisma. Tas ātri sāk satumst,
Un tu lēnām atplauksti, mirdzošais zieds.
Savo blāvo daismu ēnām tu liec,
Smaga smarža ceļas pār plecu un sagumst
Tālu krēslā, kas palēnām paceļas telpā,
Un tu iegrimsti naktī, iegrimsti dziļi man elpā,
Līlijas zied.

Vēl tu esi. Tad lietas kļūst tālas,
Un iebrienu sevī ka mūžībā laiks.
Aizslīd balsis, un klusums šūpojas baigs,
Šūpojas ēnas, šūpojas lilijas bālas,
Un es nedrošiem soļiem neziņā eju,
Kur kādu tuvumu jūtu, kādu aizliegtu seju,
Satikt sevi.

Tuvums

Plaukst klusums siltiem pelēcīgiem ziediem,
Ņirb tāli smiekli un tad irst, un zūd.
Es projām aizgriežos no ceļiem ietiem,
Lai viena balss man troksnī nepazūd,
Lai viena balss man troksnī nepazūd,
Es dziļi ieklausos un veŗos sevī,
Kā rāmā rītā krēslains svešums zūd,
Un redzu - atspīd man seja tevī.

Vilnis

Kādeļ bij toreiz vilnim pāri sļākt
No viņa krasta šurp uz manu pusi?
No sēkļa neatrasta smiltis smelt
Un manam mieram piezagties tik klusi,
Ka apreibusi pretī nepaspēju
Rokas celt

Kāds gaišums neapjausts ar spēku spēju
Man acis plaukstām pēkšņi aizklāt lika,
Uz aikstām lūpām mani dziļi dzelt
Vairs vilnim alkatīgam neapnika,
Bet gribas trūka elpu tveicīgo
No sevis velt.

Nu smiltīs saknes dreb, un krasts uz leju sveŗas -
Grauž vilnis pamatus, un pretī dzelme veŗas.

Dziesma par bērzu
Kādēļ pirmā plaukumā un vizā
Bērzam zari noliecas un vīst?
– Diļi ievainotam, baltā mizā
Tam no stumbra saldā sula līst.

Līdz ar sauli, līdz ar pavasari
Ta nu nāc un bērza sulu dzeŗ.
Tālu pretī liecies trauslie zari,
Un tu dziļāk svaigo brūci veŗ.

Bet man liekas – ne jau bērza zari,
Manas rokas vien tev pretī līkst.
Visu saldumu tu izdzert vari,
Kas tur pavasaŗa saulē tvīkst

Melodija

Ļauj tavu seju aizskart rokām lēnām,
Un acis piever īsu brīdi kluss.
Slīkst manas lūpas tavu skropstu ēnā,
Un plaukstas tev uz gaišās pieres dus.

Ļauj tavā elpā savu dzīvi ielikt,
Lai tavas rokas mani ciešāk tur.
Nekad man nevar tavas mīlas pietikt,
Un miera nav bez tevis vairs nekur.

Kādā vakarā

Starp mums pland liesma klusā zelta lokā,
Tev tur, man šeit met sejā vieglu kvēli.
Ļauj abpus ugunij kā nemierā kaist rokām,
Tad atkal visu vērš par vēsu, ļaunu spēli.

Vai bail tev liesmai pāri sneigt man rokas
Un sadegt, manām pretī tiecoties?
Vai bail tev uguns skarbā glāsta mokas,
Kas svešu gaismu tavā sejā lies?

Nav cita ceļa – degt vai aiziet naktī,
Kas mums ap pleciem dziļu tumsu klāj.
Zūd tavi soļi gaŗām svešā nektī
Tai liesmai gaišai, kur tiem jāapstai.

Brīnums

Es vēl brīnījos, kā sirds man palos
Plūst ar vēju, aizšupojas zaros,

Es vēl toreiz nojaust nevarēju,
Vēl es tavās acīs neredzēju,

Ka jau ilgi neesu es viena,
Ka jau ilgi, nezin kuŗa dienā,

Man kāds brīnums klusi līdz zogas,
Ilgi jau un savas kvēlas rokas

Sniedz pēc manis caur naktij, dienai,
Neļau man vairs ilgāk palikt vienai.

Es vēl brīnijos! Es nezināju –
Tavas mīlas tālās jausmas gāju.

Un tad bagāta kā zeme sirds man kļuva,
Jo no sevis siltumu un spēku guva.

Nepaliec
Nē, nepaliec labāk līdz rītam –
Rīts ir tik dzestrs un vēss.
Tik skaidri zvaignes redz krītam,
Rīts ir tik dzestrs un vēss.

Nē, nepaliec labak līdz rītam,
Klusums tik diļš un tik baigs.
Pār pļavu miglu redz krītam.
Un svešādi skumjš kļūst tavs vaigs.
Nē, nepaliec labāk līdz rītam –
Klusums tik dziļš un tik baigs.

Nē, nepaliec labak līdz rītam,
Kaut tevi skauj vēl un tur.
Ja zvaigzi ausmā redz krītam
Nav miera, nav miera nekur.
Nē, nepaliec labāk līdz rītam –
Kaut tevi skauj vēl un tur.

Vajā brīdī

Jau virši zied. Vairs netvīkst jasmīns baltais.
Un kādai vasarai drīz zvanīt sāks.
Man domās jānovij tam vainags saltais,
Kas vairs nekad pie manis neatnāks.

Kāds skumīgs bērzs pār meža taku liecas,
Un zelta asaras man ceļā krīt.
Tik tavu vainu sirds vēl piedod liedzas
Un beidz cīņai jaunu naidu trīt.

No zaļām sūnām sūnām trūdu elpas ceļas,
Uz augstu kokā ilgi dzenis kaļ.
Man pāri dziļa salta migla zveļas,
Jo tu vairs neatnāksi atpakaļ.

Ēna

Un nu es ieeju kā naktī klusi,
Un nu vairs neilgojos skaļu vārdu.
Kā velēna tu man uz pieres dusi,
Un es pa stundai savu dzīvi ārdu.

Nu atkal paraugos uz sienu pusi
Un vienmēr ilgojos tur redzēt tevi.
Vai tava balss jau tiešām apklususi,
Ka uzlukot vairs neuzdrīkstos sevi?

Un nu es savā tumsā eju klusi,
Nekad vairs neatnākt man saules pusē.
Kur esi, ēna, kas uz sirds man dusi?
Vē nebeidz gruzdēt uguns apdzisusē.

Cīņa

Tveŗ šķēpu ¬– un tev pretī lūdzīs šķēps,
Svied bultu – un tev bulta krūtīs dzelsies,
Jo ciešāk bruņas tavu miesu slēps,
Jo asins aumaļanāk sirdī celsies.

Segs tavu seju vairogs asi kalts –
Tev naidnieks pretī vērsies ļaunā smīnā.
Nekad tev nebūs šķēpu nomazgāt
Tā asinis kā kairā sārtā vīnā.

Bet stājies kailiem pleciem pretī tam
Un atsedz sirdi skaudro brūču mokās.
Varbūt tavs naidnieks šķēpu nometīs
Un uzvarēts ļims līksmi tavās rokās.

Vilšanās

Stingst klusums vientuļš pamestajā telpā,
Un laiks kā zelta smiltis skanot birst.
Tavs tuvums šūpojas jau manā elpā,

Un smagums viss ap mani zūd un irst.
Tik skaidri redzu tavu seju sevī,
Kā spētu to uz laikiem domās cirst,

Lai vienmēr patvērumu rastu tevī
No sava nemiera un alkām trakām,
Kas asiem pinekļiem man mūžu vij.

Bet tad tu nāc, un svešums iet tev blakām,
Ar smīnu izķēmodams tavu seju.
Es dzirdu tevi trulus vārdus sakām

Un zinu – atkal prom no tevis eju.

Kauss

Deg kauss. Deg liesmām zeltainām un smagām
Un līdz tumsā vilina un sauc.
Kā rokas šonakt asins dziru jauc
Un kausu pretī ceļ, kas pilnskas pilns līdz malām
Ar liesmās plīvojošām, uguns asām smailēm,
Ar dziļu neprātu un svešām, tumšām bailēm.

To tuvāk cel. Jau liesmas sviežas sejā,
Un lielā gaismā acis jāpieveŗ.
Tu izslāpis jau pirmo malku tveŗ,
Bet tad bez spēka rokas noslīd lejā,
Un sīkās drumstalās guļ kauss un apdziest liesma,
Tu sevī ieklausies: tumst nakts un izskan dziesma.

Koks

Bij pavasaris. Jau visur zeme rūga,
Un sulas sitas palēnām uz augšu.
Un tad tu teici: "J a es tevi saukšu
Un rāmi apvīšos ap tevi rokām,
Tu zināsi – es esmu it kā koks
Tev sirdī sakņojies, kas sūcis mokām
Ir rūgtu reibumu un spēku viss,
Līdz savu mieru tevī atradīs. "

Pret galotni tad lēni kāpa sulas.
Jau lapas raisījās un ziedi vērās,
Un pazares zem sava spēka sverās,
Kad smilšains viesulis tām pāri krita,
Un, dobji ievaidējies,lūza koks.
Vēl saknes zemes sulu augšup sita,
Un sveķiem stumbrs norasoja viss,
Bet teica kāds – koks esot raudājis.