Latvietes elēģija

Māte Dieva dzirnus maļ, tēvs jau sen kuļ Dieva rijās -
Kādēļ manam arājam arī acis aizdarījās?

Apkalts veciem dālderiem, dzērves spalvas kumeļš barā
Skumji klīst bez jātnieka laukā, medībās un karā.

Rožu deķi nav viņš klāts, kamēr jātnieks kalnā dusē.
Kokles, cirvis, spriguļi, ratiņš mans un dziesmas klusē.

Te pie priedes raudu es un pie ciņa naktīs snaužu.
Dienā dzirnus griežu es, vakaros es sagšas aužu.

Ko lai sagšā ieaužu? Agrāk zelta skujas audu.
Labprāt asras ieaustu, sudrabbiķeri ko raudu.

Rīgā tirgotāji teiks: ''Sagša austa veiklām delnām,
Bet cik tumšs šis skuju raksts, darināts no dzijām melnām!''

/Ēriks Ādamsons/

Zeltotā romance

Sēdot ar nolaistiem spārngaliem dorē, kas ozolā celta,
Vaskainā ritulī bite raud asras no medus un zelta:

''Nomiris latviešu bišu dievs - bāras bez gādnieka esam,
Svešajam Dievam no siltzemēm skumīgi upurus nesam.''

Neraudi, bite, tev atstāt laiks mīlīgās zeltšūnu mājas.
Sarkanās magones aplido, ābolā baltā auj kājas!

Bite, no lietus tu aizbēgi žigli zem ozola zaļā.
Dārzā nāc atpakaļ mierīgi: saulē ik puķe jau vaļā.

Spārngali trauslie tev nenodils - ziedos ej droša un naska,
Mugurā apvilkts tev melnais samts, kurpes no zeltota vaska.

''Draveniek,'' - bite kā ratiņš dūc, - ''aizmirsties gribu es darbā:
Eljes no smaržīgiem ievziediem savākšu zeltotā tarbā.''

/Ēriks Ādamsons/

Epikūriešu dzejnieka romance

Graudus sēt zemkopis māk,
Mākonis mirdzošu rasu;
Harons vēl maigāki sēj
Sniegu, kas pīnijās skrej.
Tomēr vismaigāki sāk
Kipariss idilli mazu
Vaskainā tāfelē griezt,
Sapņot un vīnogas spiest.

Sapņi pa dzīvi mums skrien
Līdzīgi tauriņiem sniegā.
Bet vai gan tādēļ, mans draugs,
Sapnis nav divkārši jauks?
Sapņot mums vajag arvien,
Dzīvē vēl vairāk kā miegā -
Tikai kad sniegs matos birs,
Sapņi kā rožlapas irs.

Vai tad nav jauki paties'
Sarkanu vīnu dzert lēni,
Tumšbrūnām lapām labprāt
Matus un tuniku klāt?
Tulpēs gars apbreibis ies,
Baloži liksies kā zēni,
Sudraba narcisēs plauks
Tāltālais sniegainais lauks.

Meldija atbalsi dod,
Mielasti saplēstus traukus;
Nelielu pelnurnu jel
Nākotnei atstāsim vēl.
Saules stars jasmīnos rod,
Skūpstos mēs mirkļus sev jaukus -
Dzeja un mīla, mums šķiet,
Rotaļās rokroku iet.

Pergaments dzeltens un maigs
Gatavs no kazlēna ādas,
Mūza drīz spalvkātu dos,
Tīkami vārdus teiks šos:
- Kiparis, dzejot tev laiks,
Ābelēm ziedi jau rādās.
Steidzies, pants kamēr vēl jauks,
Ātri vīst lauri, mans draugs!

/Ēriks Ādamsons/

Dzejnieka elēģija

Kam maniem gadiem, gausais laiks,
Vēl pielikts tiks kāds cipars?
Rūs vecāsmātes adatas,
Un pelē baltais dzipars.
Tā pelēs manu dziesmu pūrs,
Un rūsēs smalkās spalvas.
Bet skuju vainags zaļš man būs
Uz kapa, ne uz galvas.

Cik maigi bārsta melderis
Caur pirkstiem gaišos miltus!
Vēl maigāk dārznieks ziemā tin
Rožkrūmus drēbēs siltus.
Bet skūpsti ir vismaigāki,
Pēc tiem pilns esmu ilgām.
Tās nepiepildās, tādēļ iet
Es vēlos prom zem smilgām.

Reiz teica man kāds kalnracis:
''Daudz zemē sakņu, rūdu''.
Bet kapnieks atbildēja skumjš:
''Vēl vairāk zeme trūdu,
Un zemi mīl, kas dusēt grib -
Tik pīšļi, tārpi, kauli,
Tak viss, kas zemē dzīvs un labs,
Alkst dārznieci sauli.''

Bet zeme dziļi slēpj varbūt
Vēl dažu Krētas trauku -
Pie neatraktiem dārgumiem
Es gūšu kapu jauku.
Dod zeme rāvūdeni dzert,
Ēst pūra maizes labās.
Tā arī mani rūpīgi
Kā šūpuls bērnu glabās.

Un satveru es velēnu
Kā maizes klaipu dārgu
Un kurmim lūdzos: ''Dobē ņem
Sev līdzi mani vārgu!''
Bet kurmis atbild rāms un kluss
Un viens lien zemes alā:
''Tik tad pie manis, draugs, nāc gaišs,
Kad darbs un mīla galā!''

/Ēriks Ādamsons/