Kustības turpinājums

Krīt maza sēkla brūnā mālā,
un man to gribas turpināt,
dzen viena sakne otru tālāk,
un man tās gribas turpināt,
un asns zaļš no zemes iziet,
un man to gribas turpināt,
un apdullinoši zieds izzied,
un man to gribas turpināt,
un brūna bite nāk pēc medus,
un man to gribas turpināt,
un kūst no medus sirdīs ledus,
un man tā gribas turpināt,
pār diriģenta pulti roka,
un man to gribas turpināt,
šalc skaņu dziesma aizsniedz dzirdi,
un man to gribas turpināt,
un iekļūst nemūžīgā sirdī,
bet man to gribas turpināt.

Kaut mirkļi skrej un skan,
Kaut stundas gadus aiznes,
Tev netrūks spēka maizes,
Jo mūžs, kas iet uz zvaigzni,
Nemūžam neizskan.

Tev pie krūtīm
medaļu pakar?
Tas par to,
ko darīji vakar.
Rīt jau medaļa
mirdzēs bālāk.
Par tās spožumu
jāiet tālāk!

Visskaistākais
ir patiesības ceļš.
Visstaignākais
ir melu vižņiem klātais.
Visskopākais
ir neapgūtais lauks.
Visdevīgākais -
mīlot iestrādātais.

Man visa pasaule kā milzīgs brīnums šķita,
No zelta ābeles kad ābols klēpī krita.
Es ilgi raudzījos šai kuplā teiku kokā,
Un ābols vizēja kā jaunība man rokā.
Ai, košā ābele ar zelta augļu nastu,
Kaut dzīvi vareno es godam dzīvot prastu
Un cīņas nebītos, ne ziemeļvēja skarba,
Bet ietu priecīgi pie sava mūža darba!

Cilvēks ir tik laimīgs, cik pats to vēlas.

Tu vari iegūt visu, ko vien vēlies, ja vien to vēlies pietiekami neatlaidīgi. Tev tas jāvēlas ar tik nerimstošu spēku, lai tas izlauztos ārpus tevis un saplūstu ar enerģiju, kas radījusi pasauli.

Laime ir zeltaina mākoņa mala -
... kur sēt.

... mūsu spēkos ir apņemties katru dienu dzīvot patiesībā, mierā un mīlestībā un pasmaidīt, nevis noskurināties par laika gaitu. Šādi mēs varēsim kopīgi parādīt laikam ''garu degunu''.
... jūs esat šeit un tagad, un jūs varat pārstāt skatīt dzīvi kā kaujas lauku.

Smelta no apvārsnī gulošā sila,
Cerību krāsa allaž ir zila.

Kamēr elpojam, dzīvojam, esam,
Dziļi sirdī šo krāsu nesam.

Cilvēka gara
augstākais sasniegums
vienmēr ir
brīvība.
Brīvība no cilvēkiem,
brīvība no ieskatiem,
brīvība no lietām,
brīvība tikai pašam sev.

Es atkal gribu, gribu gūt...
Tāpat kā gaisā zili dūmi zūd.
Jo, re, kā ko izaug - it kā plūstot.
Jo, re, kā sniegs krīt, nekā neiegūstot.

Nekā - ne iegūt grib, ne ņemt, nekā.
Bet tikai vēl lielākā klusumā
Promatnākt, šurpaiziet. Un stāvēt plūstot.
Un visu dabūt, neko neiegūstot.

Nezināt - vēl nav dzīvot,
Zināt - vēl nav darīt,
Darīt - vēl nav gribēt.

Bet zināt un darīt,
Ko grib, -
Tas ir dzīvot.

Nevis šaubīties un vilcināties, bet rīkoties un uzdrīkstēties.

Lielākās briesmas gandrīz mums visiem rada ne tas, ka mūsu mērķis atrodas pārāk augstu
un mēs to pazaudējam, bet tas, ka mērķis atrodas pārāk zemu un mēs to sasniedzam.