Vasarā

Makšķeres, zēni, makšķeres aši!
Līčos ir jūlijs, ir vasara.
Lai tad nu zvejnieku izvēlas paši
zandarti, brekši un asari!

Skola ir slēgta, ir liecības mājās, -
Labi, ja gads gājis teicami...
Lai nu tad spēki pie ūdeņiem krājas,
darbu tur simtiem veicamu.

Upes un ezeri, saule un vaļa...
Nevajag zēnus mudināt, -
apklust gan dziesmas, gan saruna skaļa,
šķiet, visa pasaule pludiņā.

Blakus var traktori staigāt,
šķindināt izkaptis pļāvēji,
brigāde grābēju grābt var un klaigāt, -
makšķernieks stāv tā, kā stāvējis.

Pēkšņi sāk raustīt - elpa trūkst pušu,
laikam būs laimīga vasara:
tādi kā siekstas - ņem tārpu vai mušu, -
zandarti, brekši un asari.

Žēl tikai - tēvočiem, tāpat kā zēniem,
noraujas paši tie lielākie:
piecirsts par ātru vai vilkts pārāk lēni, -
ej tu nu visu un ielāgo!

Vēlāk iet runas - tad klausies un brīnies:
''reņģītes'' stāstos aug augumā,
beidzot top tādas - ņem mietu un cīnies,
lai tu pats glābtos no saukuma...

Makšķeres tāpēc, lai makšķeres rokās, -
atpūta beigsies un vasara!
Pirmajā metienā sastapt lai sokas
zandartu, breksi un asari!

Zēnu dziesma

Zēni, zēni, saule mājās,
liepas silti vēji glauž!
Nu tik kājās, zēni, kājās -
prieki savu ceļu jauš!

Svešu jūru kuģi ostā
krastā mantas ceļ un liek -
jūras vīri ādas jostās
jāredz tur un jāsatiek.

Zēni, zēni, saule mājās,
liepas silti vēji glauž!
Nu tik kājās, zēni, kājās -
prieki savu ceļu jauš!

Laukums dim no agra rīta.
Biedri bumbu steigā sit -
pretinieka vārtos dzīta
tā jau reizes divpadsmit.

Zēni, zēni, saule mājās,
liepas silti vēji glauž!
Nu tik kājās, zēni, kājās -
prieki savu ceļu jauš!

Lielā Juglā var ar slieku
raudas bērnu pievilkt klāt,
bet, ja ne, tad sev par prieku
peldēt var un uzdziedāt.

Zēni, zēni, saule mājās,
liepas silti vēji glauži
Nu tik kājās, zēni, kājās -
prieki savu ceļu jauš!

Būt vienmēr veselai un jaunai
Un just, ka spēks pār malām iet,
Aiz spēka pārpilnības raudāt,
Aiz spēka pārpilnības smiet.
Un zvaigznes izdejot no grīdas,
No griestiem sauli izdziedāt
Un magonīšu gultu taisīt
Un rožu paladziņu klāt.
No rītiem pamosties aiz laimes
Ar basām kājām dārzā skriet.
Būt vienmēr veselai un jaunai,
Un just, ka pašas sirds vēl zied!

Lai Tavām rokām vienmēr ir ko darīt
Lai Tavā makā vienmēr ir pāris monētu.
Lai saule vienmēr spīd Tavā logā,
Lai lietum vienmēr seko varavīksne,
Lai draugs vienmēr pastiepj palīdzīgu roku
Un lai Dievs pilda Tavu sirdi ar prieku.

Līksmai dienai - putnu dziesmu,
Aukstai - ugunskura liesmu,
Labam miegam - jūras šalku,
Lielām slāpēm - rasas malku,
Karstai dienai - vēju lēnu,
Nogurumam - vēsu ēnu,
Skumjām - pūpolmīkstu glāstu,
Tukšiem brīžiem - brīnumstāstu,
Tumšai naktij - zvaigžņu lietu,
Sirdī mīlai - siltu vietu!

Pats svarigākais

Palecies un iekliedzies
Bet tāpēc uzreiz nekaunies
Jo priekā visi pasmiesies
Un joks Tavs būs jau izdevies

Un tomēr, ja kāds nesmējās
Tad dzīvot viņam jāmācās
Jo dzīvē viss ir jāsasniedz
Pat asaras no smiekliem vien!

Un kas par to, ka gadu vesels klēpis,
Kā pļavu ziedi laika vāzēs mirdz,
Gan sūrumu, gan prieku katrs slēpis,
Bet viss ir bijis vajadzīgs priekš sirds.
Lai sajustu- cik dzīve tomēr skaista,
Kur tā kā darba bite vari būt,
To sudrabu no mirkļa kārēm vācot,
Kas neapsūb un vējos nepazūd!