Bez mīlestības nedzīvojiet,
Bez mīlestības viss ir mazs!
Bez mīlestības dūmo krāsnis
Un maizi negriež nazis ass.

Un kāds ar atdauzītu cirvi,
Ar trulu cirvi dienas tēš,
Un dīvains apnicības velniņš
Uz spožām gardīnstangām sēž.


Un it ne velna nevar saprast,
Kāpēc uz loga puķes zied,
Kāpēc no rītiem vajag celties
Un kāpēc vajag gulēt iet.


Bez mīlestības nedzīvojiet,
Jo nav kas ņem un nav kas dod!
Un viens tu dzer no savas krūzes,
Viens savā maizes rikā kod,

Viens ej un pats pie sevis smaidi,
Viens savu rūpju vagu ar...
Cik daudzi cilvēki tā dzīvo,
Un izrādās – tā arī var.


Var jau...

Visbriesmīgāk ir, kad otram sāp

Visbriesmīgāk ir, kad otram sāp,
Pats visas elles var paciest.
Visbriesmīgāk ir, kad otram sāp
Un kad viņš skatās tev acīs
Un mēmi klusē, un nelūdz nekā,
Lai sāpju smagums tiek dalīts
Visbriesmīgāk ir, kad otram sāp
Un tu nezini, kā lai palīdz.

Mīlestība divreiz neatnāk

Mīlestība divreiz neatnāk,
Mīlestība mūžā ir tik viena,
Tā kā tava zārka smagais vāks,
Tā kā tava piedzimšanas diena.

Tā nav mīlestība, kura māk
Gadiem ķircināt un gadiem plosīt,
Mīlestība tā kā zibens nāk -
Atnāk, balta uzliesmo un nosit.

Tā mēs ejam. Dienas dziest un aust.
Uguns šautrās ilgu spriegums krājies.
Zibens! Tavs! Un atkal tas nav tavs,
Uzliesmo tavs draugs un blakus gājējs.

Viens pēc otra sadeg smaidoši
Zilā zibens trāpītie un ķertie.
Ejam tālāk! Ejam gaidošie,
Zibens netrāpītie, nenospertie!

Dziesmiņa par prieku

Un, ja nu kādreiz nozākāts
Un triekts un lamāts tieku,
Es apsēžos un uzrakstu
Vienu dziesmiņu par prieku.

Par prieku sev es uzrakstu
Par savu paša prieku,
Un no šīs savas dziesmiņas
Pats priecīgāks es tieku.

Par prieku sev, par prieku tev
Un ļautiņiem par prieku.
Ja grib, lai citi arī dzied.
Jo kur lai es to lieku?

Jo nevajaga nemaz daudz –
Kādreiz pavisam nieku,
Lai uzrakstītu sev par prieku
Dziesmiņu par prieku.

Un, ja nu arī tu kaut kā
To neatrodi lieku,-
Tu vari arī uzdziedāt
Šo dziesmiņu par prieku.

Es atkal iegūt gribu, gribu gūt...

Tāpat kā gaisā zili dūmi zūd.
Jo, re, kā koki izaug - it kā plūstot.
Jo, re, kā sniegs krīt, neko neiegūstot.

Nekā - ne iegūt grib, ne ņemt, nekā.
Bet tikai vēl lielākā klusumā
Prom atnākt, šurp aiziet. Un stāvēt plūstot.
Un visu dabūt, neko neiegūstot.

Upē naktī pīles kliedz

Upē naktī pīles kliedz.
un tu arī neiemiedz!
Tāpēc jau, ka nevar zināt, kāpēc.

Var būt, ka ir ņemts par daudz,
var būt, ka par maz ir ļauts,
un varbūt par maz ir arī sāpēts.

Izeju no mājām kluss.
Zvaigzne spīd, un dubļi dus,
un var skaidri redzēt laimes naudu.

Tas nekas, ak, tas tik tā,
tas tik tādā klusumā,
tik no malas izliekas, ka raudu.

Upē naktī pīles kliedz.
un tu arī neiemiedz.
Visur kaut kāds troksnis kluss un slāpēts.

Tas nekas, ak, tas tik tā,
tas tik tādā klusumā…
Tāpēc jau, ka nevar zināt, kāpēc.

Cik tīra kartupeļu garša -

Bez specijām un majonēzēm.
Cik labi, ka es eju aršus
Un tīri pļaušus eju reizēm.

Vai - tīri ecēšus vai - kaut
Pret sauli guļu pēdām basām.
Cik tīri, tīri ziema raud
Ar pārslām sešstūraini asām.

Ne lapa nekustas.

Es šonakt degšu sveci
un iešu, sveci rokās, tālu pļavās.
Varbūt caur kādu nezināmu teci
es pēkšņi iestaigāšu domās tavās.

Tu pļavu redzēsi. Un mūžību.
Iet puisēns mazs. Un pārvēršas par veci.
Un līdzi gaismu nez. Tā esi tu.
Es tik to jokam saucu tā par sveci.


Ko runājat par mīlestību,
Ja tāda vārda vairs jau nav.
Ir vienkāršāk: ''Es viņu gribu.''
Nav jārunā par mīlestību.
Kad Dievs no Ādama ņem ribu,
Tas akts ir mehanizēts jau.
Ko runāt vēl par mīlestību -
Tā vārda tāda ja vairs nav.

Dīvainos tālumos klusais,

dīvainais tukšums, kas skan.
Paliek aiz muguras krusa,
sniegs aiz muguras man,
tu paliec, vējš paliek, straume,
dūmi kāpj debesīs.
Kāda man dīvaina gaume:
mīlu es tikai trīs.
Tevi, kas bija un nāca,
tevi, kas blakus nu stāv,
tevi ko sirds un prāts
meklē un kuras nav.

Paliek aiz muguras krusa,
sniegs kūst aiz muguras man.
Dīvainais. Tālumos. Klusais.
Kā tas vēl skan un skan.

Par darbu

Ir laimīgie, kas sevi atrod
Un darbu, kuru mīl un prot,
Bet cik vēl stundu dienā katrā
Kā mēslus ārdām negribot.

Un negribas vairs dzīvot tālāk,
Tā gribas dzīvot atpakaļ.
Skan vārdi bālāk, arvien bālāk...
Un negribas vairs dzīvot tālāk.
Bet noiet kaut kur klusu malā,
Tur, kur no miltiem graudus maļ...
Kā negribas vairs dzīvot tālāk,
Bet gribas dzīvot atpakaļ.

Tu atnāci pie manis nu jau otrām lādzēm.
Ar acīm mirdzošām - un mirdzot rokassprādzēm.

Bij kastaņlaiks. Tie paukšķēdami plīsa.
Un kļuva pēkšņi žēl, ka dzīve ir tik īsa.

Tik tiek, cik gaismu ieraudzīt ļauj Dievs,
kad tu man garām ej un iemirdzies.

Es nežēlojos. Dzīvi jāņem smejot.
Tik, cik tā iemirdzas. Kā garāmejot.

No abām pusēm

Salikt kopā
nesaliekamas lietas:
nepienākušas,
nepieietas.

Šķūnelī kopā
ar veco sienu
iemīdīt pantā
parītdienu.

Vienā ķēdē
ar durvju zvanu
iemontēt nāvi
un piedzimšanu.

Nebūt ne vakar,
nebūt ne rīt:
abas šīs gaismas
uz mani krīt

šurp. Un, te manī
satiekoties,
rāda: ka citur
nav kur doties -

no abām pusēm
spiež zelta gaiss -
un kurp iet: tu sev pats
esi vienīgais.

Es tev dāvinu strazdu būri

Tālu Vidzemē baltā bērzā.
Tur mani sapņu strazdi ziemo.
Es tevi lūdzu: pavasarī
Aizbrauksim abi apskatīties.

Un, ja nu tie būs nosaluši
(Un tie būs noteikti nosaluši:
Tur jau bija tik mani strazdi,
Tur jau nebija tavu strazdu) —
Un, ja nu tie būs nosaluši,
Atdod kaķiem!

Bet varbūt tomēr pavasarī
Aizbrauksim abi apskatīties,
Kas ir tai būri. Velns viņu zina,
Ja nu tur ir arī tavi strazdi?
Varbūt pa ziemu ir piedzimuši
Strazdiņi mazi.

Ar maigumu pret Jums

Ar maigumu pret Jums es attiecos.
Un arī visu pārējo dies dos.
Varbūt kā brūklenājam stāvēt salnā
Vai Jūsu dēļ - kā vējdzirnavām kalnā?

Es esmu šķīvītis, zem kura izsaukts gars.
Varbūt es varu būt Jums kalendārs,
Kur viena diena - viss, kad projām dosies -
Gads gadā atkal vienmēr atkārtosies?

Ak atļaujiet man klāt būt iztālēm
Un aizskart Jūs, kad nemaz neaizskaru.
Kā stumbrs, zars zem sarmas kristāliem -
Var būt, ka tā ar Jums es satikt varu?

Ceļš atkal atkalā un kaut kā tīšām glums...
Ar maigumu es attiecos pret Jums.