Olas krāsojam abi,
Tas mums padodas labi,
Viena zaļa, otra zila,
Trešā - tā vislabākā.

Ja tev dzīvē slikti klājas,
Sirsniņa uz bēdām stājas,
Atceries uz brīdi mani,
Pasmaidi un viss būs labi.

Ja tev kādreiz paliek grūti,
Tad pie velna bēdas sūti.
Un ar draugiem iedzer šņabi,
Gan jau atkal viss būs labi!

Manas lupas visiem smaida,
Manas acis visiem mirdz,
Bet es mīlu tevi vienu
Tev pieder mana sirds.

Ja nebūtu tas vakars nācis,
Kas nakti līdzi sauca,
Tad nebūtu šī diena jauna,
Kad sākas viss no jauna.

Pa dzīves raibajām notīm
Mēs skanīgi ejam.
Pa dzidro oktāvu kalniem
Augšā un lejā.
Tā melodija, ko dziedam,
Kas to ir devis?
Un tā ir dziesma, kas paliek,
Paliek aiz tevis.

Kad aiz loga vakars tumst,
Ārā zaķīts sēž un skumst,
Viņam rokā groziņš labs,
Ir viņš mazs, bet tomēr jauks.

Groziņā tam olu daudz.
Bet tad zaķis kaut kur brauc,
Mašīna jau tālu kauc,
Iekšā zaķis snauž!

Pūpoliņiem nopērušies,
Oliņas jau sakrāsotas,
Šūpolēs mēs šūposim,
Odiņus mēs gaiņāsim.

Veselību vēlu, laimi tavās gaitās,
Gaišas atmiņas, lai no šīs dienas tiek,
Un, lai dzeguzīte simtos gadus skaita,
Zvana skanējumu tavam mūžam liek.

Tā puķe uzzied, ko tu paņem rokā;
Tā sirds sāk mīlet, ko tu uzlūko.
Tev ir jau viss, tu staigā zvaigžņu lokā -
Es tev vairs dāvāt nevaru neko.

Dzīves ritums daudziem ir garš,
Dzīves ritums daudziem ir īss.
To kā tas norit nosaka viņš,
Nosaka viņš, kam tas pieder.

Pamazām jūtot vēlmi dzīvot un mīlēt,
Viņš vēlas tapt mīlēts un laimi just.
Ko dzīves gājumā ģimene dod,
Lai arī kā necenstos tu iemājo to

Sajūtu laimi un apkārtējo.

Ejot gadiem un dzīvei augot,
Aug arī tava sirds.
Tā iemājo labo un skaisto
Un reizēm arī nelāgo.

Bet reizēm tas dzīves ritums
Ir tas, kas tev iemāca pareizi dzīvot
un just.

/dzejoļa autors Dāvis Švāģeris/

Kad aizbraucis pēdējais tramvajs,
Es saritinu sliedes
Un nolieku pilsētas malā.
Un sliežu vietā
Ik nakti aug priedes
Un lapsas rok alas.

No rīta man sliedes jānoliek vietā
Un jābrauc uz darbu,
Neviens to nedarīs manā vietā,
Tik nosodīs skatienu bargu,
Ja tramvaja vietā
Pieturā stāvēs lapsēnu godasardze.
Es vakaru gaidu,
Kad atkal sliedes saritināšu.

Es nekāpšu priedē
Un rudu lapsēnu neuzrunāšu.

/dzejoļa autors Aija Vikmane/

Ai, šī pilsēta! Dziesmas un lauri
Viņas kaunu un daiļumu sedz.
Atkal gāju kā sapnī tai cauri
Raibā naktī, kad ugunis dedz.

Tumsā redzēju izkārtnes laistas:
Lūdzu, lūdzu, te - manta, kas vērts!
Tumsā sejas kā pasakā skaistas,
Garām aizejot, smaidīja - pērc!

Lepni kareivji soļoja taktī,
Smēja fleitas, un stenēja bass;
Skrandains puišelis, slēpdamies naktī,
Klusi laidās kā sikspārnis mazs.

Balta meitene vērās kā mīklā
Pāri galvām, kur mūzika skan,
Un kā milzīgā zirnekļa tīklā
Ļaužu mutulī nozuda man.

/dzejoļa autors Jānis Ziemeļnieks/

Gadu maiņā

Kā nemierīgu straumju kritums
Caur naktīm un caur dienām dim
Pilns gaidu garais gadu ritums
Un sapņus nes uz debesīm.

Nu atkal gads ir ceļa jūtīs,
Un zemes ilgas sauļup slīd:
Ak, iededz gaismu mūsu krūtīs,
Kas dzīves vienmuļībā spīd!

/dzejoļa autors Jānis Ziemeļnieks/

Jau ziediem rotātas pļavas,
Jau dziesmām viļņojas gaiss,
Gaišs zaļums sedz kalnus un gravas:
Klāt maijmēness debešķīgais.

Un saule tik mīļi, tik spoži
Pie skaidrā ziluma mirdz,
Un lapoti meži tik koši,
Un līgsmi pukst cilvēkam sirds.

No putekļiem ārā, no dūmiem
Mūs ziedošais pavasars sauc;
Gals bēdām un sirdēstiem drūmiem,
Vēl pasaulē prieku ir daudz.

/dzejoļa autors Eduards Veidenbaums/