Uz galda, kas atrodas
vienā plaknē ar palodzi,
parastā vāzē
reiz iekļuva ēna,
ēna no putna, kas laidās gar logu.

Putna ēna
neauglīga kā akmens,
putna ēna
iegremdējās ūdenī, kas baroja ziedus,
putna ēna
atdzīvojās, pārvērtās putnā,
bet aiz loga lidoja
putna ēna.

Zvaigzne, atslēga mirdzošā,
ar tevi var mēnesi atslēgt
un pār sidraba slieksni pārkāpt,
bet nevajag, nē,
es gribu
tepat uz lievenēm pasēdēt,
uz mēness lievenēm Baltijas kāpās.

Tu, zvaigzne, tu, atslēga, spīdi
vienu mūžības īsu brīdi,
smilšu pulkstenis – Baltijas krasts,
pāri līcim
balts mēness brasls.

nolaižas putns
un sakļauj spārnus

līdz ar to
kļūst viengabalains

tad
spārni kā sausi viļņi
ķermeņa līnijas lauž

putns sašķeļas
un no jauna aizlido

cilvēki ir caurstaigājami pavasarī
balta puķe kavējas tavā sejā
bet drīz viņa dosies tālāk
bezdelīgas mērc spārngalus tavās acīs
neviļus
ierastā steigā

bet piesargies
drīz pienāks laiks
kad tu nebūsi vairs caurstaigājams
un tevī uz veselu gadu
var iestrēgt kāds tauriņs vai zieds
un viņi lauzīsies ārā
izmisīgi tik izmisīgi
ka viņu izmisumu tu uzskatīsi par savējo

RUDA MEITENE VECRĪGĀ

ar kājām gotiski garām
ar kājām gotiski rudām
starp torņiem no zaļoksnēja vara
pa bruģakmeņiem brutāliem

kā Vecrīgas mazmeitiņa
kas dzīvo kaut kur pie Rundāles
pa bruģa velgajiem ciņiem
starp laternu noburtiem bunduļiem
kur senēji tvaiki kāpj mutuļo murd
tā aizskrien kā Vecrīgas atstars ruds

ar kājām gotiski garām
ar kājām gotiski rudām
ar seju no pavasara
un matiem no rudeņa

sajust dienu kā meitenes krūti
tas ir spraigums tik skaidrs un tīrs

lai nāk nākdama nakts kad rūtīs
zvaigžņu metāls vien rēgaini trīs

ai vasara vasara
dej tavi pāvi

paldies ka zvirbuli nepārzīmēji
ar zaļu vai oranžu zīmuli

paldies ka pelēko zvirbuli
neaizskāri

varbūt tā ir mana slimība –
pelēkā nepieciešamība?

pelēkas asinis – krāšņajā kņadā?
tas jāpierāda tas precīzi jāpierāda

bet nav rētu
lai saredzētu

ai ziemeļpelēkais zvirbuli
tu esi klusums šai krāsu tirgū

Ja būtu vijole zivs
vai tu izzvejotu to vijoli,
iepriekš zinot, ka vijole mirs?
Mirs,
bet tomēr tavās rokās
brīdi skanēt nenorims.

Bet, kā zīnāms, nav vijole zivs.
Kaut gan – kas to tā noteikti zin.

nepieskaramam nepieskaros
baltai zvaigznei kaklā karos
tikai vārdos

tos man piedos

miegu ziedos steigu sniegos

tā kā strāvai kailos vados
neskaramam nepieskaros

ne ar rokām nepieskaros
ne ar lūpām nepieskaros

tomēr vārdi
mani vārdi
pārvērš zvaigzni tumšos staros

Un tu pārtapi vējā.
Vējā, kurš ērģelēt ērģelēja,
Cauri rūtīm un cilvēkiem skrēja
Miegā, drudzī un nomodā.

Kā tu spēji pārtapt vējā?
Smagā zeme tev augumu sēja,
Dzīslās asinis sarūsēja,
Mēle trieca akmeņu valodā.

Un tu tomēr pārtapi vējā.
Vējā, kurš ērģelēt ērģelēja,
Cauri rūtīm un cilvēkiem skrēja,
Jo tu vienīgais nepiesmēji
To, ko netveram nomodā...

PASAKA PAR BRŪCI

Meža vidū sūnainā būcenī
Dzīvoja vecis ar savu brūci.
Brūce bija veca, nebija jauna,
Nebija lādzīga, nebija ļauna.
Brūce kā brūce. Pīpīt sūca.
Vecis dzīvoja nodabā savā.
Brūce kā brūte vien naktīs to skāva.

Līdz vienudien kumeļā dižciltīgā
Pie viņa jāj jātnieks un, dievpalīgu
Pat nepadevis, tam saka tā:
-Ei, veci, tev brūce man jāgādā!
Es zinu, tev brūce vecveca brūce,
Un tieši tādas man allaž ir trūcis.
Jo savā žiglajā jaunībā
Es neesmu savainots ne no kā.
Es mainīšu pili pret tavu brūci,
Es neesmu nabags, nedz dāvanu lūdzējs. –

Tad ilgi domāja vecis... Un neceri
Tu, klausītāj, izdomāt ašāk par veci.

ai bruņiniek kur tava devīze?

mana devīze šeit zem bruņām.

ai bruņiniek bet kur gan tavs vaigs?

vai neredzi ceļiniek – uz vairoga.

Katrā lietus lāsē, tas ir,
pumpurā caurspīdīgā
atrodas sniegpārsla balta vai zila,
un šis pumpurs atveras, kad
vispārzināmie ziedi novīst.

Vecumā Lekorbizjē pārgāja
no racionālās arhitektūras
uz emocionālu.

Caurredzama lāse.
Neatrēķināma sniegpārsla –

virs zemes, ko vienkāršo sals.

PASTAIGA

Kur tu teci, kur tu teci,
Ilūziju kamoliņ?

-Teku kalnā lūkot,
Un tam vecim jābūt mūkam.-

Jā, bet kāpēc man aiz tevis
Skriešus jāskrien, kamoliņ?

Mēmi sarkans dzīpars vijas,
Neatbild man ilūzija.

Līdz uz kalna gala paša
Tur, kur vēji vāri dvašo
Un kur vīnogas krāj garšu,
Remdējošu garšu krāj,-
Mums uz brīdi jāpiestāj.

Un pie ugunskura dzīva
Mūks man saka tā: - Tu dzīro
Savā zaļā ielejā?
Tas, kas šajā kalnā kāpis,
Aizmirst sāpes, aizmirst slāpes,
Tikai doma galvā krāj.
Skaties, ceļiniek, nepiekrāpies –
Sirds ir lejā jāatstāj.-
...Teicis to, viņš kamoliņu
Meta ugunskuru vilnī

Skrēja gaisā rēna liesma.

Un kā atskaņa tai – dziesma
Sāka mani mājup vilkt:
„Projām jāiet, projām jāiet,
Es nevaru šeit palikt...”

Kamēr gulbji tup zaļajā zālītē,
kanālā peld balta lapa.
Kamēr gulbji vēl tup zaļajā zālītē,
audzē kaklu
un spārnis, lapa!