Mazs cilvēks ir tikpat pilnīgs kā liels.

Ne cilvēkus, ne viņu dzīves nevar izmērīt ar olekti.

Vajag spriest par cilvēku pēc viņa īpašībām, nevis pēc viņa tērpiem.

Mēs varam mīlēt gan šo, gan to, bet nevajag līdz galam saistīties ne ar ko citu kā tikai ar sevi pašu.

Vislielākais, kas vien pastāv pasaulē, ir prast piederēt sev pašam.

Vajag, lai mums būtu sievas, bērni, manta un – galvenais – veselība, kam tā lemta, bet nevajag tam visam tik stipri pieķerties, lai no tā būtu atkarīga mūsu laime. Nepieciešams atstāt sevī kādu stūrīti, kurš būtu tikai mūsu, vienmēr mūsu rīcībā un kurā mēs baudītu īstu brīvību, kur mēs varētu pabūt vienatnē. Šeit mums vajag risināt sarunas pašiem ar sevi; šeit mums jāspriež un jāpriecājas tā, it kā mums nebūtu nedz sievas, nedz bērnu, nedz mantas, nedz saimniecības, nedz kalpu, - lai tad, kad nāksies to visu zaudēt, nebūtu jāpierod iztikt bez tiem.

Mums piemīt dvēsele, kas spēj biedroties pati ar sevi; tai ir kam uzbrukt un ko aizstāvēt, tai ir ko saņemt un ko dot; mums nav jābaidās, ka šajā vientulībā mēs nonīksim garlaicīgā bezdarbībā.

Būtu pretdabiski, ja mēs paši sevi nicinātu un paši pret sevi izturētos nievājoši; sevis nīšana un nicināšana jāuzskata par īpašu slimību, kas nav sastopama nevienai citai radībai.

Cilvēks ir apbrīnojami tukša, mainīga un nepastāvīga būtne. Grūti veidot par to pastāvīgu un vienotu spriedumu.

Cilvēkam šajā pasaulē nav jābaidās ne no viena zvēra tā, kā no cilvēka.

Tā vietā, lai censtos iepazīt citus, mēs rūpējamies tikai par to, kā pašiem izrādīties.

Mēs esam tik ļoti pieradināti pie iemauktiem, ka vairs neprotam brīvi rīkoties.

Pilnīga un mierīga paklausība nekad nav iespējama tur, kur prāto un strīdas.

Mēs godprātīgi atzīstam cita pārākumu drošsirdībā, ķermeņa spēkā, pieredzē, prasmē un skaistumā, bet prāta pārākumu mēs nekad neatzīstam.

Cik daudz ieročnesēju rodas mūsu slavai.