Ārējie apstākļi pieņem iekšējam stāvoklim atbilstošu garšu un krāsu, gluži tāpat kā apģērbs mūs silda nevis ar savu siltumu, ar mūsējo, kuru tas savu īpašību dēļ var saglabāt un uzturēt.

Mēs mīlam savus bērnus tā vienkāršā iemesla dēļ, ka esam tos radījuši. Taču pastāv arī cita veida radīšana, kas tāpat izriet no mums un nav mazāk vērta: jo tas, ko mēs radām ar garu, drosmi un zināšanām, ir daudz cēlāks un daudz vairāk pieder mums pašiem nekā tas, ko mēs radām ķermeniski; šajās radībās mēs vienlaikus esam gan tēvs, gan māte; mūsu garīgie veikumi ir daudz grūtāk sasniedzami, un, ja tie ir labi izdevušies, tie sagādā mums daudz vairāk goda. Jo mūsu bērnu labās īpašības ir vairāk viņu nekā mūsu nopelns; mūsu nozīme tajās ir visai niecīga; turpretī mūsu gara bērnu skaistums, burvība un vērtība ir vienīgi mūsu pašu nopelns.

Kam gan vajadzīgas ārējās ērtības, ja miesa un gars ir sliktā stāvoklī.

Atmiņa mums attēlo nevis to, ko mēs vēlamies, bet to, kas tai patīk.

Nekas tik labi neglabājas atmiņā kā tas, ko mēs vēlamies aizmirst: visdrošākais līdzeklis kaut ko atcerēties ir vēlēšanās to aizmirst.

Savas dzīvības nicināšana ir smieklīga parādība, jo visbeidzot tā ir mūsu esamība; tas ir viss, kas mums pieder.

Drošības sajūta, nejutība pret sāpēm, dvēseles nesatricināmība un atbrīvošanās no šīs pasaules ļaunumiem mums nesagādā nekādu labumu, ja mēs to iegūstam par nāves cenu. Veltīgi vairās no kara tas, kurš neprot izbaudīt mieru; veltīgi bēg no grūtībām tas, kurš nespēj sajust atpūtas saldmi.

Dzīve ir atkarīga no citu gribas, nāve – tikai no mūsējās.

Vienmēr jātur apautas kājas un jābūt gatavam izceļot.

Dažreiz vecumam pirmais padodas ķermenis, citreiz – gars, es esmu redzējis daudzus piemērus, kad prāts kļuvis vārgs ātrāk nekā kuņģis vai kājas; un šis ļaunums ir jo bīstamāks tāpēc, ka pašam cietējam tas ir mazāk manāms un izpaužas slēptākā veidā.

Mēs uzskatām nāvi, nabadzību, sāpes par saviem galvenajiem ienaidniekiem. Bet kurš gan nezina, ka to pašu nāvi, ko sauc par šausmīgāko no visām lietām, citi uzskata par vienīgo patvērumu no šīs dzīves mokām, visaugstāko dabas vērtību, vienīgo mūsu brīvības balstu, visērtāko un ātrāko līdzekli, kā atbrīvoties no visām likstām. Un gluži tāpat kā vieni to sagaida trīcoši un pārbijušies, citi to uzņem daudz līksmāk nekā dzīvību.

Lai arī kur beigtos jūsu dzīve, tur ir tās beigas. Dzīves derīgumu mēra nevis ar laiku, bet ar prasmi to izmantot: dažs, kas dzīvojis maz, ir daudz dzīvojis; netūļājieties, kamēr jūs esat šeit. Jūsu dzīves ilgums ir atkarīgs no pašu gribas, nevis no nodzīvoto gadu skaita.

Saprāts liek mums izģērbties, kad drānas kļuvušas par smagām, un apgulties, kad kājas vairs nespēj mūs noturēt.

Neprasme laikus atzīt nespēku un milzīgo pārmaiņu, ko gaidi gluži dabiski uzspiež gan mūsu ķermenim, gan dvēselei un kas, manuprāt, abos gadījumos ir vienādi liela (ja vien dvēsele nav skarta vēl vairāk), ir pazudinājusi daudzu ievērojamu vīru labo slavu.

Pilnīgu veselību mēs nekad neizjūtam tā, kā visniecīgāko no slimībām.