Tici tam, kas tev patīkamāks. Vairo un izdaiļo labo, kas tevī ir.

Kam miesa pārāk dārga, tam viņa gods nav dārgs.

Ciktāl spējam, vairīsimies ne vien no briesmām, bet ari no nepatikšanām; patversi-mies drošībā un padomāsim laiku pa laikam, kā atvairāmi iegansti bailēm. Tādi ir trīs: mēs baidāmies trūkuma, baidāmies slimību, baidāmies tā, kas var notikt kāda stiprāka varas dēļ.

Gudrais nekad neizraisīs vareno dusmas, bet gan izvairīsies no tām, kā jūras braucienā izvairās no vētras.

Gudrais sargās no varas, kas viņam spēj kļūt bīstama, bet pirmām kārtām rūpējas, lai viņa sargāšanās nebūtu pamanāma.

Lai tev ir klāt pēc iespējas mazāk, ko būtu vērts atņemt.

Kāda sena pamācība liek mums vairīties no trim lietām - no naida, nenovīdības, nicinājuma.

Tikt nicinātam un cienītam (tikt turētam aizdomās) ir vienlīdz kaitīgi.

Zvēri bēg no briesmām, kuras redz, bet, izbēguši no tām, jūtas drošībā. Taču mēs nomokāmies gan ar nākotni, gan pagātni. Daudzi no mūsu labumiem mums kaitē: atmiņa atgādina pārciestās baiļu mokas, paredzēšana aizsteidzas tām priekšā. Neviens nav nelaimīgs tikai pašreizējā dēļ.

Lielāks miesas svars nomāc garu, jo tad tas kļūst mazāk rosīgs. Tāpēc, cik vien spēj, iegrožo savu miesu un atbrīvo vietu garam. Bagātīgs uzturs garam atņem smalkumu.
Vingrinājumi, kas prasa lielu piepūli, novārdzina garu un padara to nespējīgu spraigam, intensīvam zinātniskam darbam. Taču ir viegli, īslaicīgi vingrinājumi, kas miesu ātri nogurdina, dod atslodzi un neprasa daudz laika, par kuru jādomā pirmām kārtām: skriešana, roku kustības ar hanteli un lēkšana - vai nu augstumā, vai tālumā; ieradums padarīs tos vieglus. Bet, lai arī ko darīdams, atgriezies jo ātrāk no miesas pie gara, vingrini to dienu un nakti; mērena piepūle uztur to možu. Šos vingrinājumus neaizkavēs ne sals, ne tveice, pat ne vecums: gādā par labumu, kas ar gadiem kļūst aizvien labāks!

Viss, ko mums piedzimstot piešķir organisma stāvoklis, paliks, lai arī cik centīgi un ilgi pilnveidotos dvēsele.

Kauna sārtumu nevar ne apspiest, ne mākslīgi radīt. Pret tādām parādībām gudrība neko nesola un neko nelīdz: tās ir patstāvīgas, atnāk neaicinātas un neaicinātas aiziet.

Ja negribi, lai kareivis justu bailes kaujā, apmāci viņu pirms tās. Tam sekojuši cilvēki, kas, ik mēnesi atdarinādami (modelēdami) nabadzību, tuvojušies trūkumam, lai vēlāk nekad neizbītos no tā, ko jau bieži izbaudījuši.

Vingrināsimies un, lai liktenis mūs nepārsteidz nesagatavotus, iepazīsimies tuvāk ar nabadzību. Būdami bagāti, jutīsimies drošāki, ja zināsim, ka nemaz nav tik grūti būt nabagiem.

Dievības cienīgs ir tikai tas, kas noniecina bagātības.
Pārmēra dusmas rada ārprātu, tāpēc no dusmām jāvairās ne vien savaldības pēc, bet arī veselības labad.