Brenča pavasara vēstneši

Jods, kas tagad tās par galvām
Visiem mūsu jauniem ļaudīm!
Tiem pat grūti nākas noģist,
Vai jau atkal pavasaris.

Dzīvsudrabu, kalendārus,
Puķes un vēl citas lietas,
Dzērves, gulbjus viņi vaicā,
Vai jau atkal pavasaris.

Tā man taujāt nevajaga.
Man ir divi pāri cimdu,
Un, kad abiem delnas cauras,
Tad jau atkal pavasaris.

Labrīts

Laulības pirmajos mēnešos

Labrītiņ, sirsniņ! Nu labrīt,
Tu manu zeltīto kukainīt!
Spirgts vējiņš jau liepas lapās čaukst,
Jau magones, rozes dārzā plaukst,
Tās tevi gaidīdamas tvīkst,
Bet tev vēl galviņa spilvenī slīkst...
Tā ne! Vai’g miedziņu projām dzīt,
Pag, iešu palīgā actiņas trīt:
Kizi, kizi, čibučabulīt!

Dažus gadus vēlāk

Ē, celies augšā! Stavai, Līz!
Ko žāvējies!...Nu, drīz, drīz!
Jau ganu Janka kājas aun,
Un govis vēl neslauktas laidarā bļaun!
Gan šlaucīsies atkal dienvido!
Dod puikam cibu, man ar kaut ko,
Un cūkām grūdeni priekšā liec,
Žip, žip – vai dzirdi, kā vepri kviec!
Taisi, ka no migas ārā tiec!

Nelaime

Ko jūs čīkstiet, vecie vāģi,
Vai jums vezums nav par grūtu?
„Nē, mums rumbas, mīļais jaunskungs,
Pilnas pavasara jūtu.

Nepskaužams mūsu liktens,
Tādēļ mūsu dzisma sēra,
Jo, tiklīdz mēs sākam dainēt,
Mužiks klāt ar muciņ’ smēra.”

Neatzītas dzejnieces lūgšana

Ne pēc mantas, ne pēs naudas,
Dievi, atskan manas gaudas,
Ne par ikdienišķas maizes
Kumosu man grūtas raizes,
Ak, es vēlējos pārlieku,
Lai es Elzai līdzi tieku!
Vienu reizi Mājas Viesa
Mēnešrakstā mana tiesa
Slavas- o, šī dārgā rota!-
Arī man lai taptu dota.
Lai tur, mīļo Pērkoņpapiņ,
Dzejols stāv no Līzes Lapiņ!
Atver redzakcijas durvis,
Laimiņ, un lai papirkurvis
Ne uz mani atkal vildās,
Bet ar citu dzejām pildās.
Dari, dari man to prieku,
Ka es nodrukāta tieku
Vienu mazu reizīti, vienu,
Tad es ilgāk vairs ne dienu
Nekāroju redzēt sauli,
Tad lai sabrūk mani kauli!

Atkal klātu pavasara

Atkal klātu pavasara,
Cīruls dzied virs miklā lauka,
Strazds uz vecās liepas zara.

Ko lai dzejnieks citu dara?
Vai tas jauko ziedu laiku
Pārlaidīs bez dziesmu kara?

Nē, ak nē! To svēta vara
Dzen pie citiem, dzen pie ļoti
Lielā burtinieku bara.

Ko tas dzied, tas nav no svara,
Vai kā mīlē, vai kā cerē,
Vai kā tēvs aiz rijas ara.

Ka tik dziesma labi gara!
Vecās nobružātās rīmes
Nevar panest jauna spara.

Mācīties no saules stara?!
Kam tā vajag? Cīruls gaisā,
Tas jau ar tik : „Ļiraļara!”

Tiesa gan!

Visā draudzē slavens Dūču Deicis,
Viņam divas izmaksātas mājas,
Viņam četras meitas, četri dēli,
Raiba zīļu josta, resnis pempis.

Dūču Deicim uznākušas bēdas,
Viņa Ješka, viņa paceplīti,
Kungi saukuši pie ložu bļodas,
Zaldātos to arī noņēmuši.

Iebūviešu Līzei nav nenieka,
Tikai divi dēli viņas manta,
Savu laiku pirmais izdienējis,
Šogad Jānim jāiet garu ceļu.

Un nu stāv tie trīs pie kroga loga,
Māte, satvēruse Jāņa roku,
Spiež to atvadoties silti, silti,
Iebilst vārdiņu ... sāk atkal raudāt.

Pienāk Deicis. Viņa lūpas zilas,
Un tas tuš it kā zem rudzu maisa.
Brandvīns smird, un vaigu galos divas
Asariņas spīd ka stikla krelles.

Ieskatās šaīs asariņās Līze.
„Re nu, Deicīt, ” viņa želi saka,
„Mums nu abiem uznākušas bēdas.
Tie nu aiziet uz tik ilgu laiku.”

„Ko nu, mīļā, ” Deicis viņai atbild,
„Ko nu tu par bēdām vari runāt!
Vai nu iebūviešiem savu bērnu
Tā ir žēl kā mums, tiem saimniekiem?”

Dzerāju dziesma

Mazu, mazu rasas pili
Uz magones dārziņā
Sūc sīkdami trīs odiņi,
Cauru nakti nenosūc.

Lielu, lielu alus mucu
Kaķaraga pagrabā
Dzer dziedoti trīs bāliņi,
Par naksniņu gan nodzer.

Iet jukāmi odiem dziesma,
Dreb spārniņi ceļoties.
Grāvī krīti augšupēdu,
Guļ, kājiņas raustīdam.

Sper bāliņi rakstā soļus,
Cepurītes rakstā griež:
„Ekur muļķa kroga papus –
Bez žvinguļa mājā laiž!”

Aizmirsts pienākums

Biju vakarā pastaigāties un snāju
Lēniem soļiem gar rudziem uz māju.
Laidu pa pirkstiem vārpas: bij tādas mīkstas,
Dzirdēju pie tam, kā griezas ar dziedašanu cīkstas.
Pacēlās mēness un šķaidīgi savu sudrabu svieda
I uz vārpiņām, i uz rudzu puķu zieda.
Zaļo varžu orķestrs dīķī lieliski koncertēja,
Un pāris nokavējušos vabuļu rūkdamas turpu skrēja.
Viena no tām bij tik akla vai tik maz bikla,
Ka būkšķēdama piesitās pie mana briļļu stila.
Uz pļavas balts un baltāks audās mierīgas miglas auts,
Un atturīgi zem viņa uzrdzēja strauts.
Zvaigżu actiņas starp mākoņiem spīdēja bāli,
Un kāds sunīts ierējās tāli, tāli.
Kā apnikušas piepeši griezas klusēja,
Un es jutu, cik svinīgi daba dusēja.
Tad kautra vēsmiņa birzītē ierunājās
Un tad atkal apsnauzdamās stājās.
Zālīte metāš valga no tīkamas rasas¬¬-
Man diemžēl klājas nebija basas,
Un es manīju tikai caur kamašam vien,
Ka tās pa siltu slapjumu brien.
Auglīgs pavasars – man teica prāts,
Tomēr nejutos apmierināts.
Tādas kā raizes sirdī urbās un vijās,
Un tāds kā pārmetums virsū plijās.
Vai nebiju darījis, kā vajadzējis.
Ko biju piemirsis ļauna ģieda,
Vai man kāda nelaime slepeni brieda¬?
Beigās man iekrita prāta, pa vārtiem dārzā ejot:
Es, ēzelis, - biju šogad pavisam piemirsis par ziedoni dzejot!

Ja arī mīlestības cirstās brūces ne vienmēr ir nāvējošas, tad tās nekad neaizdzīst.

Pirmā mīlestības pazīme: vīriešiem - nedrošība, sievietēm- drosme.

Tu atkal visu sačakarēji.

Ja kādam tu esi tiešām svarīgs, tad viņš cīnīsies, lai arī kādas būtu viņa izredzes!

Love is like war..
Easy to start..
Difficult to end..
And impossible to forget.

Neraudi par to, kam par tevi ir pilnīgi vienalga...

Kurš nav apmierināts ar to, kas viņam ir, nebūtu arī apmierināts ar to, ko vēlas iegūt.