Rudenis

Sen ziemelis lazdu krūmus tukšus šķina,
Pa gaisu garās rindās dzērves klaigā,
Un apses raibās sveces aizdedzina,
Kad skumjas svinīgi pa mežu staigā.

Pagalam dzīres, beigta veltīšana,
Vairs nesauc spēlmaņi uz baudu saldu!
Un lielā devēja teic viesiem: gana!
Un lēnu roku nokopj kāzu galdu.

Es šinīs dzīrēs arī ielūgts biju,
Bet paklupu pie sliekšņa, iedams iekšā,
Un visu prieka laiku pavadīju
Kā Lācars vārgdams tikai durvju priekšā.

Bet nu šī cerība man nedod vaļu:
Būs izklīduse lielā viesu saime,
Tad zelta āboļus kā manu daļu
Man smaidīdama pasniegs baltā laime.

Septembris

Kāds nāvīgs klusums vakaros un rītos,
Cik vēlu saule miglai cauri laužas!
Raibs lapu palags zemei pāri aužas,
Un ir tā, it kā visur atvadītos.

Ir it kā mīļi soļi nozuduši
Te noras malā, te pie ceļa priedēm,
Un naigi zirnekļi pār viņu sliedēm
Jau norasotu zīdu parvilkuši.

Sirds šinī lielā vientulībā rauga,
Kur otra sirds, kas karsti pretī justu,
Un, lai tai skumjās spēki neizzustu,
Ta ciešāk pieķeras pie sava drauga.

Vakarā

Grimst saules zelta laiva,
Un krēslas ēnas dzimst,
Tik mazais mākonītis
Vēl kvēlo sārtin sārts.

Dod savu mīļo roku,
Uz augšu acis vērs,
Raug tur to debestiņu –
Tā mūsu laime mirdz.

Vēl tu nezini!

Vēl tu rozes plūc
Nenotvīkdama,
Vēl tu matos spraud
Tās bez nolūka.

Vēl tu uzsmaidi
Visai pasaulei,
Vēl tu nezini
Sava skaistuma.

Paies laiciņš īss,
Un tu nosarksi,
Birzes maliņā
Ziedus meklējot.

Un tu plūksi tos
Vienam vienīgam,
Un tu smaidīsi
Vienam vienīgam.

Karsti slavēs viņš
Tavu skaistumu –
Bet es staigāšu
Kā pa rudeni.

Mīlestība

Tu neteic kā augsti viesi:
„Es nākšu šodien vai rīt.”
Ar meijām, ar vainadziņiem
Tev’s nevar sagaidīt.

Tu lūgšanas neievēro,
Kā draugs, kas tāļumā mīt.
Kā kalponei nevar Tev uzsaukt:
„Tev jānāk parītu, rīt!”

Tu neļauji ceļa un stundas
Nevienam izzināt,
Kā žubīte nolaižas zarā,
Tu nāc – un esi klāt!

Kā zagšus

Kā zagšus, tik lēnām, tik klusītiņām,
Bez puteņiem un bez vētras
Ir pavasaris atnācis:
Zied lazdas, zaļo jau mētras.

Kā zagšus, tik lēnām, tik klusītiņām,
Tā, pašam nemanoti,
Pret tevi iedegusēs sirds
Un kvēlo un ļoti, ļoti.

Cik nedzejiski!

Nebij menesnīcas, nebij ziedu,
Nepogāja arī lakstīgala.
Rudens dubļos malu malas slīka,
Un bez cimdiem drusku rokas sala.

Ne pie strauta malas puķu lejā,
Birzē ne, kur maigas enas valda,
Gluži vienkārši mēs satikāmies
Pie vēl nenokopta brokastgalda.

Nekritu es tavā priekšā ceļos,
Mana mute nekā nezvērēja,
Ne tu gavilēji: „Mūžam tava!”-
Ne tev asaras pār vaigiem skrēja.

Atbildi uz : „Vai tu mani arī
Mīļo?”- tev no acīm nolasīju.
Sabučojāmies. Tad ēdu, dzēru,
Jo es visu rītu salcis biju.

Aiz kalniņa mēnestiņis,
Aijā, žūžū,
Ripu, rāpu uzrāpoja, žūžū.

Mēnestiņi, zilsvārcīti,
Aijā, žūžū,
Nenāc mūsu lodziņā, žūžū.

Uz upīti pakalnē,
Aijā, žūžū,
Teci, teci klusiņām, žūžū.

Tur stāv divi bārainīši,
Aijā,žūžū,
Zvaigžņotām actiņām, žūžū.

Sēstaties laiviņā,
Aijā, žūžū,
Mēnestiņis vizinās, žūžū.

Mēnestiņis vizinās,
Aijā, žūžū,
Aiz zudraba pavediena, žūžū.

Miedziņš sēdi, miedziņš gaida
Baltu puķu dārziņā,
Aijā, aijā, miedziņš gaida
Baltu puķu dārziņā.

Plūc puķīti, nāc, miedziņi,
Pie bērniņa istabā.
Aijā, aijā, nāc, miedziņi,
Pie bērniņa istabā.

Liec puķīti viegli, viegli
Mana bērna pagalvī.
Aijā, aijā, viegli, viegli
Mana bērna pagalvī.

Zu-zu-zu-zum! Skan puķīte,
Nes bērniņu eņģelīts,
Aijā, aijā, skan puķīte,
Nes bērniņu eņģelīts.

Pār ezeru, pār upīti,
Pār zaļoi ataudziņ.
Aijā, aijā, pār upīti,
Par zaļoi ataudziņ.

Aiznes manu mazu bērnu
Pie dieviņa zvaigznītēm.
Aijā, aijā, mazu bērnu
Pie dieviņa zvaigznītēm.

Dvēseļu valoda

Pie tavām krūtīm ļauj man dusēt,
Ap mani savas rokas skauj,
Liec tavām mīļām lūpām klusēt,
Tik sajust vien šo brīdi ļauj.

Lai mūsu dvēseles sarunājas
Un teic, kas neizsakāms ir,
Lai aizmirstības plīvurs klājas
Pār mums, no pasaules mūs šķir.

Lai mani tu, es tevi maldu,
Ka abi izredzēti mēs
Tā kopā sapņot sapni saldu,
Kas mūžam, mūžam pastāvēs.

Pagalmam

Es atkal staigāju pie taviem sāniem,
Vienvienīgā, pie taviem sāniem
Kā senos laikos,
Kā senos, senos laikos.
Tu roku liki manā karstā rokā-
Te pulkstens trakšķēdams sita.
Es pamodos no saviem sapņu māņiem,
Un sāpīgi prātā man krita:
Tu tāļu, tāļu.
Un ārā gar logu spēji
Gaudoja, gaudoja vēji.

Mijkrēslī

Vai tur ārā kas nečabēja?
Klau, vai nenodrebēja logs?
Likās, it kā kas garām skrēja,
Jeb vai tik vējā locījās žogs?

Sēdu un raugos krēslā, un gaidu,
Lēnām ar žēlumu pildās man krūts.
Dzirdu es vai tikai sajūtu vaidu:
Laimiņa klauvēja nupat pie rūts!

Kaut jel pretī tu viņai staidzies,
Tevi tā uzcerējuse bij!
Tukšā svētais brītiņš nu beidzies,
Jau ar citu tā gredzeniem mij.

Skice

Sētas pusē
Pie šaura loga
Meitene šūda
Naigi, naigi.

Klaigā ārā
Aiz pilsētas mūriem,
Mežos, kalnos,
Pārgalvis ziedons.

Iet gar logu
Sētas puisis,
Garš un specīgs,
Un skaists, un skaists.

Sveicina skuķi
Šodien jau trešu
Ceturtu reizi,
Nostājas logā.

„Nu, kā veicas?
Vai līdz svētdienai
Pabeigsi darbu?
Izbrauksim?”-„ Brauksim!”

Uzmet viņš rozi
Ar zaļu lapu
Uz baltā zīda,
Svilpodams aiziet.

Čaukst uz žvīgo
Spīdošais audums,
Smaržo roze
Saldi, saldi.

Svētdienas saule!
Putnu gaviles!
Zaļsamta druvas,
Ziedi, ziedi!

Balsnēji bērzi!
Ezera mala!
Divvientulība!
Skūpsti.

... Šūn pie loga
Meitene naigi,
Čaukst zīda gabals
Klusi, klusi.

Slauka sētu
Skaistais puisis,
Ieslauka mēslos
Vītošu rozi.

Iet gar logu,
Paceļ cepuri,
Smīn ļempīgi un vaicā:
„Na, kā sviežās?”

Pērn un šogad

Gadu atpakaļ
Netīši gāju
Puķaino peku,
Kura gar bērziem,
Kura gar pļavu
Upītei pāri
Aizlocījās.

Redzu uz laipas
Meiteni stāvam.
Viena tai roka
Viegli uz margas,
Otra tur divus
Zilganus ziedus.
Saulīte spīd.

Pacēlu cepuri,
Meitene sarka,
Slīdēja ziedi
Viņai iz rokas...

Smaržoja bērzi,
Čaloja upīte-
Drebēja sirds.

Tagad nu tīši
Puķaino teku
Pamazām eju:
Laipiņa tukša...
Smaržo tik atauga,
Čalo tik ūdens,
Dreb mana sirds.

Tāpat un tomēr citādi

Ja, tā ir ta pate liepa
Kalnā mazās mājas priekšā!
Un tie paši pērnie putni
Sapņo viņas kuplos zaros.

Un ta pate vecā smarža
Kāpj no zieda lejas augšā;
Un tā pate mēnesnīca
Klāsta savus bālos autus.

Un tā pate mātes meita
Ar tām pašām zilām acīm
Sēd zem liepas uz tā paša
Vecā, stiprā bērza sola.

Un tie paši saldie vārdi
Plūst pār viņas sārtām lūpām,
Tikai šogad klausītājam
Ūsas melnas- pērn bij palsas.