Citādi laiki un citādi tikumi,
Ak! – un tomēr vecveco tik redzam...
Tie paši kailumi, tie paši plikumi:
Lupatas mainās, ar kurām tos sedzam.

Jaunība rīkoties steidzas un darīt,
It kā jau gals nāktu rītu vai parīt.
Vecie vilcinās tūļīgu prātu –
It kā tie nāves nezinātu.

Citu nopelnus saucam par laimi,
Pašu muļķības dēvējam glaimi
Par nedienu saimi.

Aizdari durvis,
Aizdari logus,
Slēpies pa aizkrāsnes nakti,
Gan Veļu māte
Uzkrauc tev slogus,
Ja Laimiņa neturēs vakti.

Kas godīgi pa ceļu ies,
Tas maldīt neapmaldīsies, -
bet kas gan ziņas tādas dos
par brīnumiem meža biezumos!

Memento!

Ja debess kūs un meži vētras liekti,
Ja liesmu mēle dižozolā dzeļas,
Ja sadragāts tas krīt un skambās šķeļas –
Tad mēmās sāpēs stāvam sirdī triekti.

Vai, ja mēs siseni pret stalto koku
It kā aiz ietiepības redzam lecam,
Tad zinām: ozols zaļos mums pa vecam,
Un smiedamies mēs atmetam ar roku.

Bet, ja kāds nāk ar saldu maldu stāstu
Un slepus cērt un cērt ar asu cirvi,
Un koku gāž ar nodevēja virvi –
Tad tādā raugāmies ar svētu lāstu!

Ziema

Autiem klāta baltu baltiem
Zeme maigu miegu snauž.
Ziemas saule stariem saltiem
Tumšās sila priedes glauž.

Ledus pērslas kokos glīši
Zib un spīd, un spulgo tā,
Kā spīd raibie vizulīši
Mātes mātes vaiņagā.

Tur uz purva miglas ķēmi
Lēnām ceļas, lēnās milst,
Aizlīgo pār kalnu mēmi
Un aiz meža zūd un dilst.

Galvu slēpis, tup uz zara
Spārnots gaisa ubadziņš,
Vai varbūt par pavasara
Dzīru dziesmām sapņo viņš?

Noriet saule sarkansārti,
Zelta liesmas logos spīd.
Vaļā veras zvaigžņu vārti,
Klusām nakts uz zemi slīd.

Salā

Ap namu stūriem
Peras vēju mātes ledainie brunči.

Čirkst netīrais sniegs
Zem kamanu sliecēm
Un gājēju kājām.

Nakts.
Uz ielām deg uguns.
Kā kāras mēles
Dzeltanās liesmas
Laizās ap čuguna restēm,
Un visādi ļaudis
Silda pie viņām
Rokas un ģīmjus.
Tikai tur,
Kur ņevas malā
Abas granīta sfinksas
Ar apsnigušām krūtīm
Lūkojas viena otrā,
Deg vientuļa uguns.
Kūkumu uzmetis,
Kabatās rokas,
Divus soļus no viņas
Stāv kārtības sargs
Un skatās, kā viena
Ogle pēc otras
Kvēlo un mirst.

Tā vientulības naktī
Kvēlo un dziest
Viena karsta sirds.
Un rokas kabatās
Stāv viņai klāt
Gorodovojs tikums
Un gādā, ka viss tas
Kārtīgi notiek...

Ziedonis klāt

Uzlecot saulīte smejas: labrīt!
Cīruļi debesu dzidrumā slīd,
Nebeidz tur trili – un tralināt:
Ziedonis klāt! Ziedonis klāt!

Tur, kur pļavmalē kamenes dūc,
Meitene dzeltenas gundegas plūc,
Savij tās vaiņagā, vīdama dzied:
Ziedonis atkal pa dzimteni iet!

Vējiņš birzē žužina lēns,
Sprogainu galvu lokās tur zēns,
Uzsāk, stabuli iegriezis, pūst:
Ziedoņa prieki pa dzimteni plūst!

Vaigi jautrajam zēnam tvīkst,
Sērās, ilgās meitene slīkst –
Cīruļi nebeidz sludināt:
Ziedonis klāt, ziedonis klāt!

Manas sirds mīlulis

Ar zaļiem spārniem
Pavalganiem,
Ar vijolīšu
Zilvainadziņu
Sprogainos, zeltainos matos,
Ar pieneņu kātu
Kaparkrāsainām važām
Ap sārto kaklu,
Ap sārtajām krūtīm un gurniem:
Tā viņš man atnāk,
Manas sirds mīlulis,
Ziedoņa zeņķis!
Un viņš man noglauž
Pieri un vaigus
Ar ķezberu zaru,
Pilnu baltbaltu ziedu,
Un ber man tos matos
Kā vizošas pērslas.
Man nodreb sirds.
Un viņš man pamāj
Ar zvaigžņu acīm, -
Man nodreb sirds.
Es smaidu,
Un līksmības asaras
Man sakāpj acīs.
Bet viņš! – ņem važas
No gurniem, no kakla
Un kaļ mani tajās
Bez žēlastības!
Un smejas, kā vienīgi viņš,
Šis skūpstāmais pārgalvis,
Smejas, un saka: - Arē,
Nu esmu klāt
Pinkstuļus rāt!-
Un tad viņš, maigi
Uzlikdams roku
Uz kreisā pleca,
Tver savu mīļāko kavēkli,
Pelēko cīruli,
Un met to pret zelta
Māmiņu sauli:
Lirilī!

Mans rožu krūms

Mans rožu krūms, slinks rožu krūms,
Kaut dārza vidū tam vieta.
Kad jasmīni jau smaržoja,
Tas tikai vēl pumpurus rieta.

Bet silta nakts, bet viņa nakts,
Tā zināja, ko tā man iedos:
Kad šorīt uz lieveņa izgāju,
Krūms stāvēja pilnos ziedos.

Un sirds nu sauc, un sirds nu sauc:
Tu – atstāj savu akmeņa māju
Un manā zaļā dārzā šmauc,
Lai tevi ar savām rozītēm,
Sarkanām rozītēm apmētāju!

Vasaras nakts

Mākonīts, kas sarkans vakaros dega,
Nobālējis, un krēslas pelēkā sega –
Gravās gulējuse pie spokainām ēnām –
Attinas lēnām.

Dusēt laidušies putnu trokšņainie bari.
Klusām kā sapņos līgojas koku zari,
Tikai pļavā, kur migla viļņo jau bieza,
Dzirdama grieza.


Dzirdams, kā strauta ūdens pār zvirgzdiem veļas.
Svēti aiz bērzu galotnēm mēnesis ceļas,
Tērpdams birzi un pakalni sudrabotā,
Mirdzošā rotā.

Brīnišķīgais skats! Cik burvīgi skaistas
Rasas pērles uz zāles, pie smilgām laistās!
Smarža nakts vijolēm izplūst jo salda...
Miers visur valda.

Miers! No miera eņģeļa baltās rokas
Remdē karstās ilgas un sēras, un mokas.
Miera nesēji! Iz tava kausa jel dzirdi
Ar’ manu sirdi!

Mazās Martas dziesma

Māmiņ, mīļo māmiņīti,
Nāc un paskaties tu ar:
Dārzā pirmo vijolīti
Uzplaukušu redzēt var.

Pašā vidū tai no zelta
Tāda maza, maza sirds
Un, no rīta rasas smelta,
Virsū skaista zīle mirdz.

Kam to vijolīti plūksim,
Kam to spraudīsim pie krūts?
Jeb vai biti ciemā lūgsim,
lai tā jaunu medu sūc?

Pienenītes

Pienenītes, pienenītes
Sēd uz zaļas pakalnītes,
Iet garām mīļā saule,
Dod viņām laburītu.

Pienenītes, pienenītes,
Mums tā skaisti radoties –
Visa esmu tīra zelta,
Jums zeltīti lindraciņi.

Nesapratne

Abas nodegušās rokas
Sev pār galvu pārlikuse,
Atspiedusēs dižozolā,
Vasariņa stāv un brīnās.

Tik daudz siltas zelta saules,
Tik daudz puķu zāļu pļavā,
Tik daudz ogu bērzu birzē,
Tik daudz dzismu debess zilgmē –

Un tak tur starp zaļām ēnām
Viena maza, bāla meiča
Neredz savas draudzenītes,
Sēd un skaita asariņas!