Tik sevis paša man šai laikā žēl,
Ka liktens manim rožu nenovēl,
Ka man pie loga vien būs lūkoties,
Kā zaļā dzīve garām iet un ies.

Neviena mana mute neapsūdz,
Tik to, tik to vien manas lūpas lūdz:
Lai tas, kas likteni mums visiem lem,
Kā sāpju upuri tās mokas ņem,
Kas svelmējušas manu dvēseli
Ar dzīves nedegušu uguni.
Lai būtu viens es no vispēdējiem,
Kas dzīvei kā pa nakti garām lien,
Kam jāskatās, kā citi kausu tver
Un dzirkstījošo vīnu kāri dzer!

Lai būtu viens es no vispēdējiem,
Par pasauli kam šitāds šaurums dien,
Ak, lai nāk saule tumšos pagrabos,
Lai silta, balta gaisma pilda tos!
Es zinu, tagad visur rozes zied,
Es zinu, ciemos daiļas metas diez –
Kungs, ja šai prieku laikā vaidu es:
Lai pārskan vaidus jautrās gaviles!

Viena vēlēšanās

Viena vēlēšanās
Man reizēm iedegas krūtīs,
kad spoguļa priekšā
Glaudu sev matus
Un taustu, un redzu,
ka plāni tie metas
Un iesāk jau sirmot, -
Viena vēlēšanās:
Kaut, dieviņ, varētu
Iesākt no jauna!

Bet vakardiena
Ar tērauda maiglēm
Tur šodien cieti,
Un tā gaida rīta
Kā nabaga putnis,
Kas ieskrējis dzijā
Un kunkuļu kunkuļiem
To sarežģījis.

Sapņu zeme

Ir zeme pret saules rietu,
To sapnī redzēju.
Turp ietu es, tur ietu,
Vairs atpakaļ nenāktu!

Turp nepūš saltas vētras,
Kas tur par ziemu zin?
Tu mūžam zaļo mētras,
Tur augļus pie ziediem šķin.

Tur pērkļus bezdelīgas
Pie baltā pilīm kar,
Tur tumšu efeju stīgas
Slaiko torņu galus skar.

Tur sarkanu rožu krūmi
Pa klinšainām pakalnēm spīd
Un smaržainie ziedoņa dūmi
Tām smagi pāri slīd.

Tur zelta zvirgzdi laistās
Pa upju dibeniem
Un meitenes visskaistās
Brien smiedamās pār tiem.

Un viena sēd un gaida,
Un sudraba plīvuru auž,
Tā skatus uz tālēm raida
Un klausās, ko zīle pauž.

Un dziesmas kaut kur raisās
Un plūst kā debešos –
Ak, sirds vai stāties taisās,
Tā turpu ilgojos.

Mana lūgšana

Mūžīgais tēvs,
Tu neesi manis
Kā mīļa lutekļa,
Neesi arī
Kā bāru bērna
Raidījis šurpu uz nīcības leju.
Tu balvoji mani
Ar mīkstu sirdi
Un rotāji viņu
Ar mīlestības
Un viņas māsas – draudzības jūtām.
Manas dvēseles
Dziļākos pamatos
Tu esi licis
Nepārvaramu riebjumu
Pret visu netaisnu,
Greizu, netīru,
Pret darbu un darītāju,
Kas krēslu un tumsu
Meklē par segu.
Piešķīris esi
Man dārgu līgavu,
Tavu mīluli,
Grozīgo skuķi –
Mūžam jauno
Fantāziju.
Devis man esi
Acis, kas kāro
Redzēt tavus brīnumus,
Muti, kas tīko tos slavēt.
Bet ak! tavus darbus,
Kas tos var izteikt!
Par skaņāko mēli,
Kas viņus lūko
Celt un cildināt,
Tu žēlīgi smaidi.

Par visu šito
Tev neesmu pateicies.
Bet karstākās jūsmās
Slīkstu pīšļos,
Ceļu rokas
Pret tavu troni
Un saku paldies
Par vienu dāvanu:
Ilgošanos!

O, kas ir cilvēks
Bez ilgošanās!
Tas nepaceļas
Augstāk par tārpu,
Kas, negausībā
Vēderu pildot,
Aizlien no vienas
Lapas uz otru
Un neapzinas
Pat, ka tas bauda.
Pie zemes saistīts
Un tumšs viņa skats,
Tam nava pagātnes,
Nedz nākamības,
Tikai acumirklis
Ir viņa dzīve.
tam nespulgo zvaigznes,
Un mēness sarkans
nelec priekš viņa.
Bet no tavas saules
Tas nolien kūtri
Pakrēslī gulēt –
Un daudz tam biedru.

Šaušalas sagrābj
Mani aiz domām,
Ja viņu skaitā
Es taptu līdzi skaitīts!

Ņem tādēļ manu
Karstāko paldies
Par savu dāvanu,
Mūžīgais tēvs!
Nedod man miera,
Nedz gurdenas laimes,
Nedz vidējas ikdienas dzīves!
Pildi man dvēseli
Ar ilgošanos!
Vairini viņu,
Lai stiprāk un stiprāk
Tā kustina mani,
Ka lieku uz stopa
Bultu pēc bultas
Un sūtu tās projām
Arvien uz augstākiem,
Dižākiem mērķiem!
Lai kārtoju pilnību!
Lai slāpstu
Pēc atzīšanās!
Lai tvīcin tvīkstu
Pēc mīlestības!
Lai traucos
Pret rītiem,
Kur spožā trijādībā
Aiz rožainiem šķidrautiem
Mirdz daiļums un labums,
Un patiesība.
Lai izstiepju roku
Un tīkoju pašķirt
Neatšķiramos,
Nesasniedzamos
Slēpējus autus!

Svaidi man dv

Nevar

To tev, bēdu dvēselīt, būs zināt:
Nevar visu brūču aizdziedināt,
Nevar apklusināt visu sāpju,
Nevar dzesēt visu karsti slāpju.
Nevar likt pār katru dzelmi laipu,
Nevar nomazgāt ikkatru traipu,
Nevar aizsargāt pret katru salnu,
Nevar visi tikt uz Saules kalnu –
Nevar, mūžam nevar!

Vaid uz augšu bēdu dvēselīte:
Un, ja cilvēkam nav tik daudz spēka
Un ja šeit nav tik daudz mīlestības,
Vai tad augšā, kur tā zilā ēka,
Tie, kas žilbinošā gaismā staigā,
Mūžam priekus acīs, smaidus vaigā,
Vai tad tie, kas zibšņu vāles valkā,
Nevar nākt mums, vārgulīšiem, talkā?
Vai tad nevar, nevar?

Pārskrien zilai ēkai tumša ēna,
Atpakaļ nāk vaida atbalss lēna:
Nevar – nevar - - nevar - - -

Noslēpums

Dziļāk, dziļāk, dziļāk rakties,
Noslēpumam tuvāk zagties,
Ak, kā prāts to karsti grib!
Kur ir neatvērtie vārti,
Dārgakmeņi neaizskārti?
Kur tas burvju dimants zib?

Jo tu roku tuvāk snieci,
Jo tu vairāk baidīts tieci,
Priekšā stāv tev it kā ķēms.
Nevarību sirdī jūti,
Klātu tikt tik grūti, grūti,
Un tu topi salts un mēms.

Saņemies! un ej pret spogu!
Noslēpumam apkārt žogu
Tava paša nespēks ceļ;
Tavu izskatu tas maina,
Ķēms tev liekas paša aina,
Lai tik slābums tavi dzeļ.

Tā jau noslēpuma tiesa,
Glābties ik no katra viesa,
Gurdinot ar : bēdz jel, bēdz!
Bet, lai kā viņš tevi baida,
Tomēr tas ar ilgām gaida,
Lai tu viņu vaļā slēdz!

Mūžība

Kad skaidrā naktī,
Mēnesi guļot,
Uz klusām debesīm
paceļu acis
Un skatos saulēs,
Kas neskaitāmas
Tu augšā kā mazas
Dzirksteles dažādi mirdz,
Tad manu dvēseli
Pārņem tāds svētums,
Tik dziļš, tik lipīgs,
Kādu citkārt nekad
nespēju sajust.
Bet, kamēr man rokas
it kā uz lūgšanu
Saliektas kopā
un acis no rītiem
Uz vakariem staigā
Zibošo ceļu,
Ronas uz lūpām
Neapspiežami,
Aplami, smieklīgi
Jautājumi.
Kad šitam visam
Bij iesākums?
Kur šitam visam
Bij iesākums?
Kā ērkšķaini ziedi,
Kas plūcēja roku
Sāpīgi sadursta,
Tā man šīs domas
Aizskar iekšējāko,
Un mocīties sāku,
Neizdomājamai
Visas esamības bezgalībai
Domādams pakaļ.

Mūžīgi mūžos
Saules tu debesu telpās
Tā nespulgoja,
Kā tagad tās spulgo.
Visam, kam veids un viela,
Ir sākums,
Ir ilgums,
Ir beigas.
Šim stingram likumam
Arī jūs padotas,
neizmērojamās saules.
Jūsu spožuma
Reiz nebij.
Jūs bijāt migla,
Miglas lode,
Viena vienīga,
Bez jēgas liela,
Tik mūžībai pašai
Domājama.
Vai šitā migla
Bij iesākums?
Tā nebija sākums,
Tā bija beigas.
Savu gaitu
Izgājušu,
Nomirušu,
Putekļos sajukušu
Pasauļu pirmdaļas!
Cik daudz pasauļu?
Visu pasauļu?
Cik daudz biljonu
Spīdošo zvaigžņu,
Cik Zīrija tāļumu
Aptver visums?
Un manas domas
Kā vanaga vajāts,
Piekusis putniņš
Aizlido projām
Bezgala bezgalos.
Bet manas gara acis
Redz tur arvienu vēl
Zvaigznes pie zvaigznēm
Baidošā, nepārtrūkstošā virknē.
Tālāk, vēl tālāk!
No zvaigžņu jūrām
Uz zvaigžņu jūrām!
No pasauļu miglām
Aiz bālganām pasauļu miglām!
Un manas domas
Režģīdamās
Aizmaldās projām
Uz mūžīgo mūžību.
Un es reibstu.
Tur ir tumsa.
Šausmīgi melni
Tukšuma atvari
Virs manis, zem manis
Un manā priekšā.
Es nodrebu.

Te ir iesākums.

Bet vai tur nespīd
Nejaukā dziļumaugstumā
Vēl viena zvaigzne?
Un vēl viena!
Un trešā un piektā?
Un simtā?
Un vesela gunīga jūra?
Vai viņa nekāpj?
Vai viņai nevelkas pakaļ,
Čūskaini locīdamies,
Augdams un ņirbēdams
Šaušalains – hā, es nezinu, kas

Mana ticība

Nāk katram reiza, kad zem prāta soļiem
Tās zelta trepes lūst un kopā brūk,
Kas debesis ar zemi savienoja.
Tad krītam, apjūkam un nelaimīgi
Mēs stāvam baigās bezgalības priekšā,
Un ir kā saltums pūš no tukšuma.
Kur dvēsele lai turpmāk mielojas,
Kad apklusušas svētku gaviles,
Kad sveces dzēstas dievu dzīvokļos
Un pašu dievu balsis žēli noskan
Aiz mūžības bālpelēkajiem kalniem!
Mēs jūtamies no visu labākā
Visgrūtāk pievilti, un it nekas
Vairs uzticams mums neliekas šai postā
Kā mūsu pašu sāpju pilnā sirds.
Bet, kā mēs tajā sākam klausīties,
Tad nedroši tur dzirdam ieskanamies
Kā atbalsi no tālām miglas pļavām,
Un jaukāk skan un gaisma mūsos plaukst,
Un beigās svētā laimē atzīstam:
Tos, kurus šķitām mūžam zaudējuši,
Tos, nezaudējami sev krūtīs nesam.
Ne viņos mēs, tie allaž mūsos bij,
Tik mūsu pazemība viņiem cēla
Uz zvaigžņu zvirgzdiem sopžu dzīvokli
Un klausījās ar bijību uz augšu,
Kad viņi runāja sirds dziļumā.
Tur mūsu dievu varas krēslis stāv,
Tā priekšā viņi mūsu darbus tiesā,
Mūs taisni saistot, taisni pestījot.

Jāpārcieš

Visas svina smagās bēdas,
Žēlabas, kas žņaudz un ēdas,
Visa melnā nelaime, kas draud,
Jāpārcieš un jānoraud.

Vieniem lemtas miera mājas,
Otri dzīves vidū stājas
Meklēt prieka, - bēdas, ko tā rieš,
Jānoraud un jāpārcieš.

Nojausma

Lai gan ziemas smagie auti
Kalnus vēl un laukus klāj
Un zem ledus upes, strauti
Tikai klusi spēkus krāj,
Tomēr jau kā salda ziņa
Tavā sērā sirdī smeļas.
Vaicā tu, aiz ko tas ceļas?
To dar viņa, to dar viņa –
Cerībiņa!

Ardievu!

Ienīsties mani,
Niciniet mani,
Nelaipnie biedri!
Bet ziniet:
Jūsu ienaids un paļas
Man vairs nav rūgti.
Kā vētra, pār druvu drāžot,
Saviļņo labības stiebrus,
Kā lietus gāzas
Saliek tos veldē,
Tā jūsu dusmas
Sakustināja manu dvēseli
Un lika tai saplakt
Uz īsu brīdi.

Bet manas debesis
Nu atkal skaidras.
Un manā rudzu laukā
Kūp atkal ziedu dūmi
Mierīgi augšup.

Ne posījuši
Jūs mani esiet,
Jūs tikai esiet
Mani mācījuši.

Ak, pārāk steidzīgs
Allažiņ esmu bijis!
Uz visām pusēm
Sniecos un tiecos
Pēc mīļām rokām
Un pievīlu sevi
Ar aplamām domām,
Ka pāris ciešāku
Pirkstu spiedienu
Dibinot draudzību.

Jūs nu man mācījāt
Patiesību!

Pie siltas sirds
Jums tīkas gan glauzties,
Jo arī jums salst
Gluži kā man
šai aukstajā zemē.
Bet uzticība
Jums sveša kā rītdienas nakts!

Mana mīlestība
Jums nebij vis atspīdums,
Vājš, niecīgs atspīdums
No dzīvības mātes saules,
Kas izlej savu svētību,
Neprasot, kas par to būs, -
Nē, tā jums likās
Namiņa uguns,
Kuru es viltīgi aizkūris
Slepenā cerībā,
Ka pie tās sildīsiet
Savus azaida podus
Un par to turpmāk
atmaksāsiet ar augļiem!

Šo lieko guni
Tagad es dzēšu!
Savu virumu sildiet
Uz cita pavarda,
Savus stingos pirkstus
Pie pašu lūpām,
Pie pašu krūtīm,
Kuras jūs turiet
Par vienīgo skaidro
Neizsmeļamo
Dižuma avotu.

Ak, par jums nabagiem,
Pašlepnu iedomu
Apmātiem biedriem!
Kā jūs gudrumam
Domājiet izbēgt,
Ja jūs vairs cilvēkam
Neuzticiet!...

Atvadījies no jums,
Es arī negribu staigāt
pa jūsu tekām.
Ar pelēku plīvuru aizklāts
ir jūsu skats.
Jūsu pasaulē ir tikai krēsla
Un aukstums, un pūžņi, un važas.
Manējā mainās
Gaisma un tumsa,
Un blakus līžņai
Manas acis vēl ierauga
Sarkanu mālu
Ar zaļu mauru
Un vēsmiņas šūpoties ziediem.
Un mana sirds vēl tic!
Par spīti jūsu
Sāpīgiem žņaudzieniem,
Viņa vēl uztic!
Es atradīšu
Vēl sirdis starp sirdīm!
Es stāvu uz dzīves
Krācošās jūras
Grozīgās kāpas,
Es viņas smiltis
Sagrābju saujā
Un lai

Kas pateikt var, ko par laimi sauc,
tam viņa vēl nava dzimuse;
Un , kas var teikt, ko par laimi sauc,
Tam viņa jau zuduse, grimuse.

Kas draud drūmāk kā kaps?
Kas spiež grūtāk par grūt?
No tā, ko mīļojam,
Aizmirstiem kļūt...