Še mana roka,
ved mani, tauta,
Pa tavu tagadni
Un pagātni!
Rādi man sevi,
Lai sakust manas dvēseles
Smokošie ūdeņi
Un es dzīvi un dzīvāk
Sajūtu, ko redzu,
Un sajusto atkal
Tev skaidrā veidā
Atpakaļ dodu.
Tu kautrējies!
Tu novērsi vaigu?

Jā, mana tauta,
Es pazīstu tevi!
Tu esi maza,
Un tavi centieni
Un tavi mērķīši
Maziņi, maziņi,
Sīciņi ir.
Remdena ir tava
Mīlestība!

Tavs ienaids
Ir slābans bezzobis,
Kas tikai iz drošas slēptnes
met savus šautrus!
Tavi tikumi
Ir apvazāti-
Nedz balti, nedz melni!
Tavi netikumi
Ir mazas nerātnības!
Tavi patiesības
Un taisnības aizstāvji
Lokās kā meldri
Šurpu un turpu,
Lūkojot iztapt
Dienas vajadzībiņām.
Tev skaistuma nav,
Bet veselīgs kuņģis
Un apskaužams miegs.
Tavi jokotāji
Iet smagus, neveiklus soļus,
Tie smieklu vietā
Modina skumjas,
Un troksnis, kas reizēm
Tavā tirgū ir dzirdams,
Tas ceļas aiz lamāšanās.
Tavi prātnieki un pētnieki
Vēl nedzimuši,
Vari tik lepoties
Ar augstas gudrības
Mācītiem vīriem.
Un tavās slavas telpās,
Kas tur gan redzams?
Septiņu simtgadu
verdzības važas.

Visur, visur
Ar mietu pilsoņu
Smieklīgo nopietnību
Tu eji un ieturi
Zelta vidus ceļu!
Pa to gan labprāt
Staigā pa pulkiem
Modīgi ģērbušies
Bodes zeļļi
Ar spodrām gardibenēm
Mākslīgi krūzotās galvās;
Un vecas jumpravas
Ar viltotām krūtīm
un viltotām rozēm uz vaigiem;

Godīgi tēvi,
Kas glāzi alus
Un glāzi šņabja
-Ne vairāk, ne mazāk-
Omulīgi mēdz iedzert.
Un mātes,
Kas skatās uz labo
Un kreiso pusi
Pēc meitiņām derīgiem vīriem –
Un liela ganība citu.
Bet dzejniekam nemīl
Zelta vidus lielceļš,
Tas neiet
Ar daudzpardauzdiem,
Tas nogriežas savrup.

Bet tu, bet tu!
Tu aizžogo visas
Neiemītās tekas,
Kas noved kalnā
Uz spirgtāku gaisu.

Nežēlīgi
Tu velc viņu līdzi
Pa ikdienas putekļiem
Un spied viņu rādīt
Atkal un atkal
Tev tavu nespodro
Bezkrāsas bildi.
Lāsts par mani,
Ka manim jāir
Dzīvam spogulim,
Kurā atspīd
Tikai nediža
Videjība!
Lāsts manai vājībai!
Cik reižu, cik reižu
Dusmās un īgnumā
Neesmu nemetis kokli,
Domādams domas:
Kaut es tevis
Vairs nemīlētu!
Sarautas būtu
Tad saites ar tevi,
Brīvs tad es būtu,
Tauta, no tevis!

Bet nepiepildās
Šī vēlēšanās.
Paceļu atkal
Nomesto kokli,
Trinkšķinu atkal
Tāpat kā senāk
Un jūtu savu mīlestību
Augam un augam.

Tālavas taurētājs

Uz Tālavas biezajiem siliem
Nakts pelēkus palagus klāj.
Pār klusiem koku galiem
Jodi un murgi jāj.

Dus Miervaldis savā pilī,
Guļ viņa ļaužu pulks,
Guļ vaidelaiši un sargi,
Un zīmju gudrais tulks.

Tik augstākās egles galā
Taurētājs nomodā,
Tas spiego pēc ienaidnieka
Tuvu un tālumā.

Te it kā sapņiem tam liekas,
Ka slepeni soļi čab,
Ka šķēpi pašķindētu,
Ka zirgu pakavi klab.

Un troksnis ap egli ceļas,
Un bultas augšup skrien,
Un asu cirvju zobi
Egles stumburā lien.

„Šurp tauri! Kāp zemē! Ciet klusu!
Tu glābsi sev dzīvību!
Mēs algosim tevi ar zeltu,
Ar godu, ar brīvību!”

„Mans zelta ir mana tauta,
Mans gods ir viņas gods,
Kas postīdams viņu šausta,
Uz pekli lai rauj to jods!”

Un taurētājs pūs ar spēku,
Ka koku galotnes trīc,
Un lejā atskan lāsti,
Un bultas spindz un sīc.

Mirdz lāpu sarkanā uguns,
Sāk cirtiens uz cirtiena līt,
Dreb, šūpojas staltā egle
Un brākšķ, un gāžas, un krīt.

Un taurētāja krūti
šķēpi un cirvji šķeļ –
Bet taures skaņas pilī
No miega Miervaldi ceļ.

Un viņš un viņa pulki
Uz cīnu kājas aun
Un šķēpnešiem pretim drāžas,
Dzen stiegnājā tos un kaun.

Bet uzvaras gaviļu svētkos
Meitenes vainagus pin,
Un varoni sirmā māte
Sniegbaltos autos tin.

Uz sārta vietu tam taisa
No ozolu pazariem,
Un līgava puķēm to kaisa
Un dzintara gabaliem.

Un, kamēr savaidītās liesmas
Pie dieviem jaunekli nes,
Dzied vīri tam slavas dziesmas,
Raud žēli meitenes.

Līgo!

Tur ūdens viz, tur laiva brauc,
Tur meitenes laimīgi līgo,
Tur zēni rakstā aires ceļ
Un smejas, un gavilē : līgo!

Uz krasta margām atspiedies,
Es cepuri paceļu: līgo!
Ardievu, mana jaunība,
ardievu, ardieviņu līgo!

Negaidīts vakars

Jau saule laižas uz debessmalu,
Iet steigdamās darba nedēļa uz galu.
Cik ilgi vēl, kad bij pirmdienas rīts,
Un, vai dieniņ, cik maz ir padarīts!
Apēst gribēju lielu, plašu druvu
Un ir stūrīša lāgā nepaguvu!
Gribēju istabai ielikt lielus, gaišus logus,
Ap zaļajiem dārziem aptaisīt žogus,
Gribēju pat atmatā plēsumu plēst
Un tad pie jautriem kaimiņiem launagu ēst.
Bet kavēja karstums un lietus, un šis un tas,
Nevajadzēja arī tik garas diendusas,
Nevajadzēja tik garas diendusas –
Domas pie tā visvairāk aizmetas.
Bet nokavētā nav velti ko žēlot,
Raug, mākoņu rozes sāk plaucin un kvēlot,
Jau tornī zvaniķis uzkāpis, drīz
Tas svētu vakaru iezvanīs.
Vēl stundiņa laika līdz tumsai – varbūt,
Varbūt vēl ko varēšu sasteigt un gūt.

Cik drīz!

Pār ceļu līgojas ziedu zars.
Es stāvu, un raiba rinda
Ir tāluma brauc: bij kāznieku bars,
Zvārguļi skandēja, šķinda.

Un, pirms es domāju, garām bij
Troksnis un dzīrnieki staltie;
Un, pirms es domāju, zaram bij
Krituši ziedi baltie.

Un dīvaini baigas jūtas man
Dvēselei pāri gāja.
Cik drīzi nīcības sauciens skan,
Klusums cik ātri jāja!

Pret debesīm briest klusas priedes,
Pār viņām zeltains vakars klājas.
Grimst saule jūrā dzeltengudra,
Un soļu maldu gaita stājas.

Un, gaidās maigi piekļaudamās,
Ar karstām dvesmām mani mīļo...
Ne rokas celt, ne vārdus runāt –
Rēns vakars mirst, un zvaigznes zvīļo.

Zem kājām smiltis,
Ceļš kalnos lokās.
Ko nesu tik mīļu
Savās rokās?

Pie manas sirds
Un manās rokās
Guļ, asinis dzerdamas,
Manas mokas.

Svilpj vēji saplēstās mākoņburās,
Klusi, raudoši rudens līst.
Uz mana galda vāzēs
Mīļotās puķes vīst.

Vēl saules dārzs vasaras saldās smaržās
Iz miglas paceļas...
Drīz manas sirds baltos sapņus
Mūžīgi sniegi klās.

Tirgs

Nu troksnis rimis, beigts ir lielais tirgs,
Zviedz, projām aizrikšodams, pēdējais zirgs,
Stāv laidari un būru atliekas,
Pie kārts vēl ābols gaisā rēgojas.
Kā kuls ir nomīdīts visapkārt lauks,
Vai še vairs citu gadu zāle plauks,
Kur it kā skudras ļaudis nāca, gāja,
Kur spiedās, dižojās un brauca, jāja?
Te desinieks un resnā bulku bāba
Ar riekšavām sev naudu kulēs grāba,
Te taukie kupči vilka labu lomu
Un tukšodami pildīja sev somu.
Te čigāns, troksni celdams, zirgiem mija,
Te arī žīds ar „pirktām drēbēm” bija.
Te tirgojās – un likās esam lieks –
Ar gara mantām muļķa grāmatnieks,
Kamēr kāds zīlnieks, griezdams leijerkasti,
Ar sekmēm stāstīja, kur laimei krasti.
Te arī ubags lūgdams galvu lieca
Un meitenes ar puišiem jautri trieca
Un pastaigājās tuvās kalna priedēs –
Viss gāja senās, vecu vecās sliedēs.
Šī tirga karstos smilšu putekļos
Es visu garo dienu kavējos.
Bez mērķa gaita šķērsu šķērsām vijās,
Pie laidara man svārki aptraipījās,
Pie desu būra klāt es netiku,
Jo nebij man tik stipru elkoņu,
Ka biezam pūlim spētu cauri spraukties –
Man tur ar negribējās iekšā jaukties.
Kur klajāks bij, tur klusām staigāju
Un kādu retu draugu satiku.
Viens otram saprazdamies roku spiedām,
Par karstumu un jauniem laikiem spriedām,.
Bet, pašlaiku vārdi dziļāk ķērās
Un sirds pret sirdi brīvāk vaļā vērās,
Tad uzplūda uz reizi ļaužu strāva
Un sarunu, mūs šķirot pušu rāva.
Tad soļoju ar tukšu smaidu sejā
No lejas kalnā un no kalna lejā
Un redzēju, k ā dažam sānus lāpa,
Kā lielais Ješka mazo Ješku krāpa,
Un jutu, ka no muguras man spēra,
Kas pirmiņ vēl no manas glāzes dzēra,
Un beidzot man šī burza nicin nika –
Bet tomēr projām doties nepatika.
Nu troksnis rimis. Sārtums rietumos
jau vēsta: diena labunakti dos.
Pa priežu pakrēsli uz mājām eju
Un iedams klusiņām par sevi smeju.
Kā visa no šīs dienas negaidīju!
Un nu? Priekš kā, par ko es nācis biju?
Vai manis teiten kādam vajadzēja?
Viss skrietin ir bez manis tā kā skrēja.

Pie pagraba loga

Kur drūma krēsla dienas gaismu nīd,
gar sienām valgums pilēs zemēs slīd,
Tur jauneklis uz gultas vārgst un nīkst,
Tam dvēs’les sērās ilgās slāpst un tvīkst,
No tālēm tas tik raibo dzīvi sveic,
Un, ko tas cieš, to viņa dziesma teic.

Es zinu, tagad visur rozes zied,
Pēc medus raibos ziedos bites lied,
Uz pļavām sārtas meitas sienu grābj,
No augstas kaudzes saimnieks lejā kāpj,
Pēc siena klēpjiem puiši čakli ķer,
Un mazi skuķi ogas smilgās ver.
Pa krūmiem zēni lopiem pakaļ skrien,
Kas iztvīkuši vēsā mārkā brien.
Kā mājas sargs uz sliekšņa vectēvs sēd
Un raugās debesīs: vai mākons dēd
jeb vai tas, tālāk slīdot, aug un kūs,
Un vai uz citu dienu lietus būs?

Pa dārzu vecā māte līkājas,
Vēl sīpoldobes nava ravētas,
Un kāpostus jau vajag rušināt
Un mazo šūpulī reizēm kustināt.
Tā katris savu darbu strādāt drīkst,
Kamēr aiz egļu meža saule slīkst.
Tad, mājās nākot, meitas jautri dzied
Un dārzā nostājas, kur rozes zied
Un puiši jokojas pie zediņiem,
Un meitas baltus ziedus met pār tiem,
Līdz vectēvs jauno ļaužu priekus jauc
Un visus noļus vakariņās sauc.
Tad krēslas zīda spārni nolaižas
Un auseklīts virs kalna iedegas,
Un gudros maigās rokās ieslēdz miegs –
Uz krūtīm vienam puišam rožu sniegs...

Es zinu, tagad rozes ziedos līkst,
Mans kociņš tik bez saules bāl un nīkst.
Nav meitenes, kas viņa ziedus plūs,
Un nepušķota paliek mana krūts.
Bet mana sirds tā tomēr neapskauž,
Kas sapņodams zem ziedu sniega snauž,
Kam vainagus dedzinājis tvaiks
Un kam ar dziesmām paiet rožu laiks.

Lai svētīts tas, lai divkārt svētīts tas,
Kam mūža šāda laime atgadas!
Lai līdz pat dibenasm top izdzerts sauss
No katra viena pilnas dzīves kauss!