Nosaki savas stiprās īpašības un galveno uzmanību pievērs tām, ar kurām vari paveikt lielus darbus.

Renatus

Es sveicinu tevi,
Tu siltais spožums, Tu baltā dienas gaisma!
Es sveicinu tevi, ak saule, saule!
Ne mākoņi tevi
Man skaudīgi aizsedza,
Ne rudens slapjās miglās
Dzisa tavs mirdzums,-
Tā bija nāve,
Kas savu melnzilo segu
Starp tevi un mani
Vilkuse tika,
Tā bija nāves vara,
Kas manu muti
Saistīja stingumā mēmā.

Nu dzīvoju atkal!
Un pukstošu sirdi!
Lūkojos nākotnes
Rožainās tālēs.

Cerība, cerība,
Kā tu man krūtis
Dari tik vieglas,
Kā tu man kājas
Vilini staigāt
Pa gaišiem oļu ceļiem,
Kas, apšu birzēm
Un ozolu milžiem
Iedami garām,
Noved pie tīkami
Uzkoptām sētām.
Kā es tad atkal
Elpošu kāri
Ziedošu rudzu
Saldnējo smaržu,
Kā es tad spirgšu
Pļavu rītrasas
Vēsumā skaidrā.

Spēki man ronas,
Zudušie spēki!
Pa visām dzīslām
Samanu briestam
Straujo dzīvību,
Un līdz ar viņu
Aug mūžīgā griba uz dzīvi.
Dieva pasaule,
Cik skaista tu esi!
Raibā dzīve,
Cik tu man mīļa!
Kā tava liesma
Kvēlo iekš manis,
Kā viņas versme
Tiecas augšup
Uz neapzināmiem augstumiem!
Gluži aizgrābta
Ir mana dvēsele,
Līdz malai pildīta
Svētlaimības
Kā kristāla trauks
Ar mirdzošu dzeltanu vīnu.

Skaistā dzīve,
Es sajūtu tevi
Divkārt iekš sevis
Un iz šī pilnuma pārmēra
Paceļu gavilēs roku
Un zvēru:
Šķīstā uguns,
Kas deg bez dūmiem
Spulgi un karsti,
Kā tā tur augšā,
Būs manas cenšanās
Vienīgais paraugs!

Es sveicinu tevi,
Tu baltā dienas gaisma,
Es piegriežu tev savu vaigu,
Tumsības mācēja,
Svētības nesēja saule!

Pērkons

Smagi, tumši padebeši
Saules zeltam priekšā klājas.
Lietus piles mirgā reši,
Putnu dzīru troksnis stājas.

Klusums...Pēkšņi milzu roka
Padebešus pušu dala,
Uguns jostu viņa loka,
Acis nesaredz tai gala.

Pērkons dārd, tam atbalss rodas.
Tūkstoškārtām viņa graujas.
Bērniņš mātei klēpī dodas,
Sabijies pie krūts tai kļaujas.

Manu sirdi jūsmas pilda,
Redzot, kā pa dabas ēku
Iet, kas mūžam tīk un cilda:
Daiļums savienots ar spēku.

Oda

Un viens no viņiem,
Kas garā klusumā
Savrup bij sēdējis,
Atstāja sēdekli,
Pacēla balsi
Un izsaucās skaņi
Visas tautas priekšā:
Vai, man!
Zinu, kas esmu!
Manas dziesmas ir remdenas,
Nekvēlo jūtas!
Domas man nelido
Ērgļa skrējienu!
Mani smiekli
Pašam par reiboņu!
Mani tēli no māla,
Manas gleznas ir algādža darbs!
Man jāsamis,
Kad domāju klusā
Stundā par sevi.
Palīdzi manim,
Palīdzi, tauta!

Kustini manas dvēseles
Smokošos ūdeņus,
Laid pār mani
Varenu iespaidu zibšņus,
Lai izceļos laukā
No nāvīgi nīstās
Videjības!
Tev ir mīlestība,
Mīļotā tauta.
Ai, neslēp man ilgāk,
Kāda tā ir!
Vai viņa līdzinās
Verdošai rūdai,
Kas mutuļo augšup
Iz neizmērotiem
Bezdibeņiem,
Aizturot elpu
Tam, ko tā apņem?
Jeb vai tā ira
Kā dienvidus vēsma,
Kas lēnām tuvojas
Ar simtām ziedoņa smaržām
Un žužina saldā
Reibonī prātus?

Dodi man baudīt
šādu mīlestību,
Es atmaksāšu
Ar dziesmu liesmām,
Es atmaksāšu
Ar lakstīgalu skaņām!

Tev ir ienaids,
Maziņā tauta.
Atveri savus
Aizslēgtos zvēru krātus
Un rādi man niknos
Tīģeru kaķus!
Es viņus tēlošu,
Tā ka tev šaušalas
Pāries pār miesu.
Iz manām dziesmām
Rūks tev pretim
Viņu asinskārība,
Un tu jutīsi viņu kluso,
Lienošo gaitu.

Tev ir tikumi,
Tikumu tauta.
Ved mani turpu,
Kur tavas meitas
Un tavi dēli
Šķīstībā staigā,
Tērpušies drānās,
Kuru baltums
Žilbina acis
Kā jauna sniega sega
Spīdošā saulē.
Rādi man jaunekļu
Kuplo matu
Apņemtās pieres,
Aiz kurām vijas
Tiklas domas
Nesaraustītā virknē;
Rādi man jaunekles,
Kuru vaigus
Aiztikuse
Tikai nevainības
Lilijas lapa,

Kuru krūtis
Slepenībā
Skūpstījis vienīgi
Bālais un aukstais
Mēneša stars.
Kur ir patiesības,
Kur taisnības
Asiņainie, svētie liecinieki?
Pazemošos
Pie viņu kājām
Un, savai koklei
Uzvilkdams stīgas
No tīra zelta,
Slavas dziesmu
Tiem dziedāšu jaunu.

Tev ir netikumi,
Mana tauta.
Nostādi mani
Ceļa malā,
Kas noved uz tumsu
Un pazušanu,
Lai noskatos tavos
Kaislību saēstos
Grēciniekos.

Palaid mani garām
Cilvēkus velnus,
Kuriem uz pūstošās mēles
Nešķīstība,
Kuru kaistošās acīs
Gailestība,
Kuru dubļainās sirdīs
Negantība, zaimošana,
Kuru domas
Noziegumi,
Kuru pieres zīmētas
Ar Kaina zīmi,
Ar sirmgalvja tēva,
Ar mātes asinīm!
Atklāj man trumus,
Kuru smaka
Līdz debesīm smird,
Un viņu uzskats
Mani gāž ģībonī!
Hā, kā es tveršu,
Atjēdzies atkal,
Kokles vietā
Pastara bazūni!

Kā noziedznieks drebēs, Kā baltais grēcinieks
Kritīs uz vaiga,
Kad es tiem sludināšu
Par tiesu un sodu,
Kad viņus saukšu
Uz atgriešanos!

Kur ir tavs skaistums,
Mīļotā tauta?
Kādēļ tu viņu
Aizkar ar desmit
Necaurredzamām segām?
Es slāpstu pēc skaistuma.
Lieci jel krist
Biezajiem autiem,
Lai atdzeras reizi
Manas kārās acis!

Kā liegākais vējiņš
Mani pirksti tad aiztiks kokli,
Manas dziesmas vizēs
Kā libeļu spārni
Uz ūdens rozēm
Rāma ezera malā.

Kādi tev smiekli?
Iesim uz tirgu,
Kur augstu gaisā
Šūpojas virve
Un pa to soļo.
Joku taisītājs
raibos svārkos,
Un kur lejā traki
Un smalki, pārgalvīgi
Jautrība plosās.
Viņas troksnis
Sacels man sirdī
Līksmu atbalsi,
Un manas dziesmas
Smiesies un līgos.

No trokšņainā tirgus
Uz kluso istabu,
Kur prātnieks un pētnieks
Pie zaļas lampas,
Galvu atspiedis
Baltajā, šaurajā rokā,
Domā par cilvēces
Mūžīgām mīklām,
Par dzīvību, nāvi,
Un nogremdējas
Līdz visu lietu
Tumši noslēptiem
Pirmajiem pamatiem.
Steigsimies turpu!
Uz pirkstu galiem,
Lai netraucētu viņa domu
Noteiktā gājiena,
Tuvošos viņam
Un lūkošos viņam
Uzmanīgi un viegli
Pār pleciem uz rakstu
Apklātām lapām.
Un, ko vienatnē,
Grūti pūloties,
Viņš iz dziļākām
Domu raktuvēm
Gaismā būs cēlis:
Smagus, mirdzošus
Zelta klučus,
To es kausēšu
Savā kausētavā
Un kalšu, un dalīšu
Kā sīku naudu
Ļaužu starpā.

Un pēdīgi, pēdīgi
Veri man vaļā
Goda vārtus
Un laid mani iekšā
Tavas slavas telpās.
svinīgi soļošu
No viena spīdoša
Tēla uz otru,
Godbijīgi,
Ar tvīkstošiem vaigiem
Lasīšu tavas
Pagātnes stāstus.
Un viņu varenība
Sagrābs mani
Kā viesuļu vētra,
Un jūsmu vilnis
Pacels tevi līdz mākoņiem,
Kad dziedāšu,
Kad itin kā dzīvi,
Caur manu muti
Iz pīšļiem atpakaļ burti,
Tavu acu priekša
Sentēvi staigās!