Gars spēj mīlēt, bet gars ir iemidzis.
Kārdinājums ir vilinājums padoties prāta argumentiem, kamēr gars ir iemidzis.

Civilajā un militārajā hierarhijā no augšgala līdz pašiem zemākajiem, no visvienkāršākā strādnieka līdz ministram, no kareivja līdz ģenerālim – visus moka tādas kā sirdsapziņas ēdas, ko viņi neprot un nedrīkst izteikt vārdos. Upuris zaudē visu dižumu, ja tas vairs ir tikai parodija vai pašnāvība. Ir skaisti ziedoties: cilvēki mirst, lai glābtu citus.
Ugunsgrēkā cilvēki stājas ceļā liesmām. Ierakumos cilvēki cīnās līdz nāvei, lai novilcinātu
laiku un pagūtu ierasties glābēji. Jā, bet liesmas tik un tā visu noslauka no ceļa.

Vajag, lai miršanas jēga atsvērtu nāvi.

Mani pārsteidz mūsu milzum labā griba aizvērt acis un aizbāzt ausis. Mūsu izmisīgā pretošanās reālajai īstenībai. Kaut gan nekas neko nevar līdzēt, mēs tomēr uzspridzinām tiltus, lai spēlētu karu. Lai spēlētu spēli, mūsu cilvēki mirst.

Kā izskaidrot, ka viens vārds, viena kustība var radīt nebeidzamus lokus kādā liktenī?

Kad nejaušs gadījums modina mīlestību, cilvēks viss tiek pakārtots šai mīlestībai un mīlestība dod viņam plašuma izjūtu. Ja tolaik, kad dzīvoju Sahārā, arābi naktī parādījās pie mūsu ugunskuriem un brīdināja no briesmām tālumā, tuksnesis savijās sakaru mezglā un guva jēgu. Tā plašumu radīja šie sūtņi. Tāpat tas ir ar skaistu mūziku. Vai vienkārši ar veca skapja smaržu, kad tā modina un saista atmiņas. Aizrautība ir plašuma izjūta.

Viss, kas attiecas uz cilvēku, nav ne skaitāms, ne mērojams. Īstais plašums nav pieejams acij, tas dots tikai garam, un tā vērtību nosaka valoda, jo valoda saista visas lietas.

Tagad es apjaušu, kas ir civilizācija.
Civilizācija ir gadsimtu gaitā pamazām sakrātu ticējumu, paražu un zināšanu mantojums, ko reizēm grūti attaisnot ar loģiku, bet kas pats par sevi attaisno tāpat kā ceļi, ja tie kaut kur aizved, jo tas paver cilvēkiem viņu iekšējo plašumu.

Cilvēki mēdz bēgt, dodas ceļojumā, lai meklētu plašumu. bet plašums nav atrodams. Tas jārada. Un bēgšana nekad nekur nav novedusi.

Ja civilizācija ir stipra, cilvēks gūst savu piepildījumu, arī palikdams nekustīgs.
Ko mēs esam vērti, būdami nekustīgi?

Cilvēks visvairāk ir cilvēks, kad, nometies ceļos, nekustīgi lūdz Dievu.

Kad Pastērs, aizturēdams elpu, skatās
mikroskopā, viņa gara pasaule ir piesātināta.
Tad viņš iet uz priekšu. tad viņš steidzas. Tad
viņš, būdams nekustīgs, traucas milža soļiem
un atklāj plašumu. Tāpat arī Sezāna gara pasaule ir ārkārtīgi piesātināta, kad viņš nekustīgs un nerunīgs aplūko savu skici. Viņš ir
visvairāk cilvēks tai brīdī, kad klusē, pārbauda un vērtē. Tad glezna viņam kļūst plašāka nekā jūra.

Plašums, ko paver dzeja, ir trausla un nenovērtējama bagātība, ko spēj sniegt vienīgi civilizācija, jo plašums pieder garam, nevis acīm, un nav plašuma bez valodas.

Bērnība, plašā zeme, no kuras mēs visi esam nākuši! No kurienes es esmu? No savas bērnības. Man dzimtene ir bērnība.

Saprotu, ko nozīmē miers. Miers ir tad,
kad viss iekļaujas sevī. Ciema ļaudis atgriežas
mājās. Graudi saplūst klētīs. Un salocītā veļa
tiek nolikta skapjos. Miera laikā cilvēki zina,
kur atrast katru lietu. Zina, kur uzmeklēt
draugu. Zina, kur pārgulēt nakti. Ak vai!
Miers mirst, kad meti pārtrūkst, kad cilvēkam
vairs nav vietas pasaulē, kad cilvēks vairs nezina, kur meklēt tos, ko mīl, kad ģimenes
galva nav atgriezies no jūras.
Miers ir visās lietās saskatāmais veidols,
kad tās guvušas savu jēgu un vietu.
Kad tās kļūst par sastāvdaļu kaut kam
lielākam nekā pašas, līdzīgi zemes minerāliem, kad tie iekļaujas koka sulā.