Nāve man neliekas ne cēla, ne dižena,
ne varonīga, nemoku pilna. Tā ir tikai sajukuma zīme. Sajukuma sekas.

Naktī prāts iemieg, un visas lietas
gluži vienkārši ir tādas, kādas tās ir. Tās, kas
patiešām svarīgas, atgūst savu īsto veidu, dienas analītiskās ārdīšanas neskartas. Cilvēks
saista kopā atsevišķos fragmentus un atkal
kļūst mierīgs.

Diena pieder ģimenes ķildām, bet
naktī ķildnieks atkal atrod Mīlestību. Jo Mīlestība ir lielāka nekā vārdu vējš. Un cilvēks
zvaigžņotā naktī atspiežas pret palodzi, kļuvis
atkal atbildīgs par guļošiem bērniem, dienišķo maizi un sievas miegu, kura atpūšas
tepat blakus tik vāja, trausla un nepastāvīga.

Par mīlestību nestrīdas. Tā ir. Kaut pienāktu nakts un man atklātos kas mīlestības vērts! Lai es varētu domāt par civilizāciju, cilvēka likteni, par draudzību savā zemē. Lai es vēlētos kalpot kādai varenai, varbūt vēl vārdos neizsakāmai patiesībai.

Cilvēka sirds ir ļoti vārīga. Tai jākalpo
ilgi. Ir bezjēdzīgi riskēt ar to tik rupju pūliņu
dēļ. Tas ir tas pats, kas dedzināt dimantus, lai
izceptu ābolu.

Gara dzīve ir mainīga. Vienīgi prāta
darbība ir nepārtraukta. Analīzes spējām ir
maz svārstību. Turpretī gars ņem vērā nevis
lietas, bet jēgu, kas tās savstarpēji saista. Seju, kas caur tām ainojas. Un gars no skaidras atskārtas dažreiz nonāk līdz pilnīgam aklumam. Cilvēkiem, kas mīl savas mājas, gadās
brīži, kad viņš tās uzlūko vienīgi kā atsevišķu
priekšmetu kopumu. Cilvēkam, kas mīl savu
sievu, gadās brīži, kad viņš neredz mīlestībā
neko citu kā rūpes, nepatikšanas un ierobežojumus. Cilvēkam, kas iejūtīgi klausījies
mūziku, gadās brīži, kad tā viņam nesniedz
neko. Gadās brīži, kad es vairs nesaprotu savu
zemi.

Neatliekamas un saprātīgas rūpes,
mājas rūpes, sīki ikdienas pienākumi neļauj
manīt, ka novecojam.

Dzimtene nav novadu, ieražu, bagātību summa, ko prāts var vienmēr aptvert. Tā ir Būtība. Un gadās brīži, kad es apjaušu, ka esmu kļuvis akls pret Būtību.

Tīrā loģika sagandē gara dzīvi.

Neskaitāmas materiāla rakstura grūtības pamazām sagrauž cilvēku kā neapturama kalnu nogruvuma tūkstošveidīgās sekas.

Lai cik mīļš mums būtu mirušais, kamēr nopūlamies ar apbedīšanas kārtošanu, mēs neesam saskarē ar nāvi. Nāve ir kaut kas liels. Tā ir jauna veida attiecību tīkls, kas saista mūs ar mirušā domām, lietām, paradumiem. Tā ir gluži jauna pasaules kārtība.
Ārēji nekas nav mainījies, taču mainījies ir
viss. Grāmatas lappuses ir tās pašas, tikai ne
grāmatas jēga.

Lai apjaustu nāvi, mums jāiedomājas
tās stundas, kad mirušais bija mums vajadzīgs. Tad viņa trūkst. Jāiedomājas stundas,
kad mēs bijām vajadzīgi viņam. Tagad vairs
neesam viņam vajadzīgi. Jāiedomājas drauga
apciemojuma laiks. Mums jāraugās uz dzīvi perspektīvā. Taču apbedīšanas dienā nav ne perspektīvas, ne telpas. Mirušais vēl ir sašķēlies
gabalos. Apbedīšanas dienā mēs paši izsvaidāmies neauglīgā steigā, rokas spiedienos gan
patiesiem, gan neīstiem draugiem, izsvaidāmies sīkās, ikdienišķās raizēs. Nelaiķis nomiris tikai rītdien klusumā. Viņš parādīsies savā veselumā, lai savā veselumā atrautos no mūsu būtības. Tad mēs kliegsim aiz sāpēm, ka viņš aiziet un mēs nespējam viņu atturēt.

Bailes rodas, kad cilvēks pazaudē savu
īsto „es”. Kamēr šaubas tur mani neziņā, manas jūtas un izturēšanās ir tikai pagaidu maska.
Laiks vairs nerada mirkli pēc mirkļa,
kā audzējot koku, manu īsto personību, kāds
es būšu pēc stundas. Nepazīstamais „ es” nāk
man pretī no ārienes kā rēgs. Tad mani pārņem bailes. Ļauna ziņa izraisa nevis bailes,
bet ciešanas.

Katra minūte mani piesātina ar savu
saturu. Esmu līdzīgs briestošam auglim, ko
nemoka bailes, apstākļi un uzdevumi. Bet es
pats esmu iesaistīts nākotnes sagatavošanā.
Laiks mani pamazām veido.

Ir svarīgi, ka mūs vada kāds mērķis, kaut arī pirmajā mirklī to nesaskatām. Tas nav mērķis prātam, bet garam.