Viss vēl bija gluži silts, gluži svaigs,
gluži dzīvs, kāds sākumā mēdz būt mīlestības atmiņas. Mēs saliekam maigās vēstulēs
sainīti. Pievienojam tām dažas atmiņas. Visu
rūpīgi apsienam. Un sākum;a relikvijai piemīt
skumja burvība. Tad paiet garām gaišmate ar
zilām acīm un relikvija nomirst.

Tuvs draugs, atbildība, dzimtā pilsēta,
atmiņas par mājām zaudē savu spilgtumu, ja
tās nekam vairs nav noderīgas.

Šķietami tāla drauga tuvums varbūt
daudz vairāk jūtams nekā reāla klātbūtne. Tas
ir lūgšanas tuvums. Nekad neesmu tik ļoti
mīlējis savas mājas kā Sahārā.

Mēs ātri atrodam draugus, kas mums
palīdz. Mēs lēnām kļūstam to draugu cienīgi,
kuri prasa palīdzību no mums.

Ilgi jāzīda bērns, līdz viņš sauc pēc
jums. Ilgi jādreb par draugu, līdz viņš pieprasa savu draudzības daļu. Paaudžu paaudzēm jāizput, atjaunojot veco, sabrūkošo pili,
lai iemācītos to mīlēt.

Ir svarīgi, lai kaut kur paliktu tas, ar
ko cilvēks dzīvojis. Un paražas. Un ģimenes
svētki. Un atmiņu mājas. Svarīgi ir dzīvot, lai
atgrieztos...

Sahāra. Cik tālu vien skats sniedzas, ir
tikai vienmuļš smiltājs, vai, pareizāk sakot,
sīkiem oļiem pārklāts klajums, jo kāpas tur
sastop reti. Tur ir visi apstākļi, lai slīgtu grūtsirdīgā garlaicībā. Un tomēr neredzamas dievības izveido tai virzienu, tieksmju un zīmju
tīklu, apslēptu un dzīvu muskulatūru. Vienveidības vairs nav. It viss gūst nozīmi. Pat
klusums ir atšķirīgs.

Cik jauka ir pazudušā dēla prombūtne, ja aiz viņa paliek mājas, ģimene [..]
Bēgļi. Viņi bija pazudušie dēli bez mājām, kurp atgriezties. Tad sākas īstais ceļojums – ceļojums ārpus sevis paša.

Cilvēks ir kā vijole: tad, kas pārtrūkusi pēdējā stīga, paliek tikai koks.

Ir miera klusumus, kad ciltis norimušas, kad vakars atnes dzestrumu un liekas, it
kā mēs ar nolaistām burām būtu piestājuši
mierīgā ostā. Ir dienvidu klusums, kad saule
patur domas un kustības. Ir mānīgs klusumus,
kad ziemeļu vējš mitējies un gluži kā ziedputekšņi, kas izrauti no zemes vidienes oāzēm,
parādās kukaiņi, vēstīdami smilšu vētras tuvošanos no austrumiem. Ir sazvērestības
klusum, kad arābi slepenībā apspriežas. Ir
sasprindzinātais klusums, kad sūtnis kavējas
un neatgriežas. Spalgs klusums, kad naktī cilvēks aiztur elpu un klausās. Grūtsirdīgs klusums, ja atceras tos, ko mīl.

Tam, kas kuģo pa jūrām, viss kontinents ir ietverts dažu bāku uguntiņās. Bāka
nemēro tālumu. Tās gaisma gluži vienkārši
dzīvo acīs. Un visi kontinenta brīnumi ir
ietverti šai zvaigznē.

Laime ir vienīgais ko vari sniegt otram, neko neatņemot no sevis.

Nepietiek ar labklājību un ērtībām, lai
mēs justos piepildīti. Mums, kam ieaudzināta
cieņa pret cilvēku, ļoti daudz nozīmē vienkāršas sastapšanās, kas reizēm pārvēršas brīnišķīgos svētkos.

Stiprāki un mūžīgāki par mani pašu ir
tie, kas man vajadzīgi, lai orientētos. Lai zinātu, uz kurieni atgriezties. Lai dzīvotu.

Tuksnesis nav tur, kur to domā esam.
Sahāra ir dzīvāka par jebkuru metropoli, un
vistrokšņainākā pilsēta kļūst tukša, ja dzīves
galvenie poli ir atmagnetizēti.