Mēs gribam tikt atbrīvoti. Tas, kas
strādā ar kapli, grib apzināties, viņa kapļa
cirtienam ir jēga. Un katordznieka kapļa cirtiens nav salīdzināms ar zemes dzīļu pētnieka
kapļa cirtienu, kas dara viņu dižu. Katorga nebūt nav tur, kur strādā ar kapli. Fizisku šausmu nemaz nav. Katorga ir tur, kur kapļa cirtienam nav jēgas, kur darbs nevieno to, kas
strādā, ar visu cilvēci.
Un mēs gribam izbēgt no katorgas.

Biedri ir tikai tie, kas, turēdamies pie
vienas un tās pašas virves, cenšas sasniegt
vienu un to pašu virsotni, kur viņi satiekas.

Visi – vairāk vai mazāk skaidri – jūt
vajadzību piedzimt no jauna. Taču atrisinājumi dažkārt ir mānīgi. Protams, var iejūsmināt cilvēkus, apģērbjot viņus formas tērpos.
Tad viņi dziedās kara dziesmas un dalīsies
maizes riecienā ar biedriem. Viņi būs guvuši
to, ko meklēja: tuvības izjūtu ar visu cilvēci.
Bet no šīs maizes viņi mirs.
Var izrakt koka elkus un atdzīvināt senos mītus, kas jau tā vai citādi pierādījuši
savus spēku, var atjaunot panģermānisma vai
Romas impērijas mistiku. Var vāciešiem likt
apskurbt aiz sajūsmas, ka viņi ir vācieši un
Bēthovena tautieši. Tā var apdullināt visus
līdz pat kuģapuikam. Tas, zināms, ir vieglāk
nekā atraisīt kuģapuikā Bēthovenu.
Taču tādi elki prasa dzīvas miesas
upuri. Kas mirst par zināšanu progresu vai arī
lai izdziedinātu slimības, tas kalpo dzīvei pat
nomirdamas. Varbūt ir skaisti mirt par teritoriāliem ieguvumiem, bet mūsdienās karš izposta to, ko apgalvo aizstāvam. Mūsdienās
vairs nav tā kā agrāk, kad bija jāziedo nedaudz asiņu, lai dzīvotu vesela cilts. Kopš, karošanai izmanto lidmašīnas un iprītu, karš
kļuvis par asiņainu ķirurģiju. Ikviens no pretiniekiem iekārtojas betona sienas aizsegā, ikviens, nespēdams izdomāt neko labāku, kati
pēc naktis sūta eskadriļas, kas nomet bumbas
ienaidnieka zemes iekšienē, uzspridzina tās
dzīvības centrus, paralizē ražošanu un tirdzniecību. Uzvarēs tas, kas satrūdēs pēdējais.
Un abi pretinieki trūd reizē.

Ar biedriem dalīties maizes garša mums
lika atzīt kara vērtības. Taču nemaz nav vajadzīgs karš, lai skrējienā uz kopīgu mērķi līdzās
sajustu biedra pleca siltumu. Karš mūs pieviļ.
Naids neko nepievieno skrējiena aizrautībai.

Lai darītu mūs brīvus, pietiek, ja palīdz mums apzināties kopīgu mērķi, kas saista
mūs citus ar citu, un vislabāk meklēt to tur,
kur tas vieno mūs visus.
Ja cilvēks, kas zem zvaigžņotās debess
pazemīgi pieskata dažas avis, apzinās sacu
lomu, tad viņš atskārš, ka nav tikai kalps.
Viņš ir sargkareivis. Un katrs sargkareivis ir
atbildīgs par visu valsti.

Kad apzināmies savu lomu, kaut visnecilāko, tikai tad mēs būsim laimīgi. Tikai
tad varēsim dzīvot mierā un nomirt mierā, jo
tas, kas piešķir jēgu dzīvei, piešķir jēgu nāvei.

Zemnieku paaudzēs cilvēks nekad nenomirst pavisam. Ikkura dzīve savā reizē pāršķeļas kā pāksts un atstāj sēklas.

Nāve ir tik maiga, kad tā iekļaujas dabas ritumā.

Man gadījies redzēt trīs zemniekus
pie vīnu mātes nāves gultas. Protams, tas bija
sāpīgi. Otrreiz tika pārgriezta nabas saite.
Vēlreiz tika atraisīts mezgls, kas saista vienu
paaudzi ar otru. Trīs dēli atskārta, ka palikuši
vieni, ka viņiem viss vēl jāmācās, ka nav vairs
ģimenes galda, pie kura pulcēties svētku dienās, ka dzīvei vairs nav pola, kurā viņi visi
sastapās.
Bet man šis saites pārrāvums atklāja
arī to, ka dzīvību var dot divreiz. Arī dēli savukārt kļūst par dzimtas galvām, pievilkšanas
centriem, ciltstēviem, līdz pienāks stunda, kad
viņi tāpat nodos vadības grožus mazuļu baram, kas patlaban rotaļājas pagalmā.

Skatījos uz māti, veco zemnieci, ar mierīgu un skarbu seju, uz viņas cieši sakniebtajām lūpām, uz šo seju, kas bija pārvērtusies
akmens maskā. Un tanī es pazinu dēlu vaibstus. Pēc šīs maskas bija atlietas viņu sejas.
Šis augums bija noderējis, lai atlietu viņu stāvus, šos skaistos vīru paraugus. Tagad tā gulēja, salauzta – kā čaula, no kuras izņemts
auglis. Un savukārt dēli un meitas no savas
miesas radīs mazus cilvēkbērnus. Šais mājās
ļaudis nemira. Māte mirusi; lai dzīvo māte!

Skumju pilna, jā gan, un tomēr tik vienkārša dzimtas aina: paaudze pēc paaudzes, pamezdama uz ceļa savus skaistos apvalkus –
aizgājējus sirmgalvjus – cauri pārvērtībām
soļo pretī nezināmi patiesībai.

Tai vakarā es mazā ciema bēru zvanā
šķitu saklausām nevis izmisumu, bet kautras
un liegas gaviles. Zvans, kas vienā un tai pašā
balsī skanēja bērēs un kristībās, atkal reiz
iejundīja paaudžu maiņu. Un vienīgi lielu
mieru viesa šīs skaņas, kas sumināja vecās
zemnieces derības ar zemi.

Ar tik lēnu attīstību, kā aug koks, pa-
audze paaudzei devusi ne tik vien dzīvību,
bet arī apziņu. Kāda noslēpumaina augšup-
eja! No kūstošas lavas, no zvaigznes masas,
no brīnumainā kārtā radušās dzīvas šūniņas
mēs esam cēlušies un pamazām izauguši tik
tālu, ka rakstām kantātes un izsveram Piena
Ceļa spīdekļus.

Kad mēs jūtam izsalkumu, [..] tas mēs
aptveram, ka pasaules radīšana vēl nebūt nav galā
un ka mums vajag izprast pašiem sevi un Visumu.
Mums jāmet laipas pāri tumsai. To negrib zināt
vienīgi tādi, kas savu gudrību padarījuši par
vienaldzību, ko paši uzskata par egoismu.
Taču it viss šādu gudrību atspēko.
Tikai Gars, ja tā elpa skar mālus, spēj
radīt Cilvēku.

Katram iedzīvotājam pieder desmittūkstoš metru dzidras debess virs galvas. Debess, kas aizsniedzas līdz spalvu mākoņiem.