„Es mūžīgi tajā kalnā būšu,
lai cik mani lejā nestu.
Veltīgi atnāci – īstenībā
tikai augšā es esmu.

Aproc mani un nokaucies,
paldies par nesumu...
Bet tikai galā, tikai tur augšā,
manu zaķi,
es Esmu.”

ēna paklanījās
un gāja
aiz ēnas aizvērās durvis

uz grīdas stāvēja
viegliņš un zils
neaizmirstuļu kurvis

tūkstoši mazu
tūkstoši zilu
tūkstoši zilu ziediņu

ja man tas viss ir jāpieredz
kāpēc es vispār piedzimu

Iepazinu mieru. Tādās stundās šķiet,
ka cilvēks atklāj sevi un kļūst pats sev draugs.
Nekas vairs nevar būt pārāks par šo pilnības
izjūtu, kas apmierina mūsos kādu agrāk ne-
apjaustu, būtisku prasību.

Muļķis iziet priekša,, lai viņu visi redzētu; gudrais turas aizmugurē, lai visu redzētu.

Kur ir cilvēka patiesība?
Patiesība nav tas, ko var pierādīt. Ja tieši šinī
un nevis kādā citā augsnē apelsīnu koki laiž
dziļas saknes un tajos ienākas augļi, tad šī
augsne ir apelsīnkoku patiesība. Ja taisni šī
reliģija, šī kultūra, šis vērtību mērogs, šis darbības veids un neviens cits sekmē cilvēka
pilnveidošanos, atraisa viņā agrāk neapjaustu
dižu pavēlnieku, tad šis vērtību mērogs, šī
kultūra, šis darbības veids ir cilvēka patiesība.
Un loģika? Tai jālūko izgrozīties, lai izskaidrotu dzīvi.

Pašu galveno mēs nevaram paredzēt.
Ikvienam no mums būs gadījies izjust vissiltāko prieku tur, kur nekas to nesolīja. Tas atstājis mūsos tādas ilgas, ka mēs skumstam
pat pēc pagājušām nedienām, ja nedienas
mums ļāvušas iepazīt šo prieku.

Ko mēs zinām? Vienīgi to, ka pastāv
neizpētīti nosacījumi, kas dara auglīgu mūsu
augšanu.

Mani aplam saprastu, ja liktos, ka vedinu apbrīnot pirmām kārtām cilvēkus. Visvairāk apbrīnojuma ir augsne, kas viņus radījusi.

Kad apstākļi iekustina cilvēkus, atklājas vienas un tās pašas prasības.

Pieredze rāda, ka mīlēt nebūt nav skatīties vienam uz otru, bet gan kopā skatīties tai pašā virzienā.

...zināma nozīme ir aicinājumam. Vieni
noslēdzas savās tirgotavās. Citi neatturami iet
savu ceļu vajadzīgajā virzienā: jau viņu bērnībā mēs atrodam iedīglī apslāpētas dziņas,
kas vēlāk izskaidro viņa likteni.
Taču vēsture, ja tanī atskatāmies pēc
notikuma, var maldināt. Šādas apslēptas dziņas mēs atrastu vai ikvienā. Mēs visi pazīstam dažu labu piparbodnieku, kurš ugunsgrēka vai kuģa bojāejas naktī pēkšņi atklājies
dižāks par sevi pašu. Taču viņam nav maldīgu
cerību par savu pilnības uzliesmojumu:
šis ugunsgrēks tā arī paliks visspilgtākā nakts
viņa mūžā. Trūkst jaunu izdevību, trūkst labvēlīgas augsnes, prasīgas reliģijas, un viņš atkal iesnaužas, īsti nenoticējis paša lielumam.
Protams, aicinājums palīdz cilvēkam atraisīties,
bet tikpat nepieciešami ir atraisīt aicinājuma izjūtu.

Lai saprastu cilvēku un viņa prasības,
lai iepazītu būtisko cilvēkā, nepavisam nav
vajadzīgs jūsu patiesību pretnostatījums. Jā,
jums ir taisnība. Jums visiem ir taisnība. Loģika atbildību par pasaules postu uzveļ kuprainajiem. Ja pieteiksim karu kupriem, mēs
drīz vien pratīsim uzkurt sevī naidu pret viņiem. Mēs sodīsim kuprus par viņu noziegumiem. Un, protams, arī kuprainie izdara noziegumus.

Lai atsegtu būtisko cilvēkā, jāmēģina
uz mirkli aizmirst uzskatu pretišķības, jo tās,
reiz atzītas, rada veselu nesatricināmu patiesību korānu līdz ar tā sekām – fanātismu. Var
iedalīt cilvēkus labajos un kreisajos, kuprainos un bezkuprainos, fašistos un demokrāt-
tos, un šāds sadalījums būs neapstrīdams.
Taču patiesība, kā zināt, dara pasauli vienkāršu, tā nerada haosu. Patiesība ir valoda, kas
ietver visu un ko saprot visi.

Ņūtons nebūt neatklāja – kā mēdz atminēt krustvārdu mīklu – kādu ilgi nevienam
nezināmu likumu, Ņūtons veica radošu darbu.
Viņš lika pamatus valodai, kurā cilvēks var
runāt gan par ābolu, kas nokrīt zālē, gan par
saullēktu. Patiesība nebūt nav tas, ko var uzskatāmi pierādīt, bet gan tas, kas visu dara vienkāršu.

Vai vērts strīdēties par ideoloģijām?
Tās visas ir tiklab pierādītas, kā pretrunīgas,
un tādos strīdos zūd cerība uz cilvēka glābiņu. Taču cilvēks it visur ap mums tiecas pēc
viena un tā paša.