mēs esam pie brasla kur liepas man pāri brien
pie tagadnes brasla pat kaķis man pāri skrien
es dzirdu kā tu man blakus lēnītēm plūsti
es esmu Tigra tu mana Eifrata būsi
ļaudis pirms tūkstošiem gadu ir dzīvojuši
starp mums
un viss ko tie rakstījuši
arvien vēl ir noslēpums

laiku pa laikam es atceros labākās dienas
visu labu
bet krustus es nejūtu vairs
un atkal es iemīlos liepā ko redzu pāri sev brienam
pagātnes vaigā rotājas sastindzis smaids

lūk tādā balsī ir jābrēc kaijai
ko gabalos rausta vējš
bet es nezinu kā ir jārunā
man ar tevi kad šķiramies mēs
es to nezinu tavos matos
neganti virpuļo brāzmas
varbūt man tagad ir jāsabrūk zemē
jāņem un jāapgāžas
bet aplaizu sausās lūpas
nezinu ko tev teikt
mēs ejam caur pagalmu skaties es saku
šis kaķis laikam ir beigts

un tumšā pagalmā kam toreiz gājām cauri
mēs paklupām pār nomirušu kaķi
kāds augšā vienaldzīgi pūta tauri
un dārdot pārvietojās smagie mākoņblāķi

un tādas mūzikas un atkritumu čaukstu
un sētnieces no rīta nolamāts
pa staru dzeltenu un bezdievīgi aukstu
nu kāpa kaķis putna uzrunāts

uz debesīm kur mājo visi prieki
kur bezzobainie senie ienaidnieki
nu kaķa planēta ap dūmu grīstēm griežas

un mazie kaķēni kas viens pie otra spiežas
nu neatraujami un projām neaizsviežami
kā mana doma „Sērot būtu lieki –
par kaķi. Bet par cilvēku, patiesi,šie vārdi kādam liktos vismaz nepatiesi.”

aprakstītas papīra lapas
mazas asiņu pilītes
un viņi vienalga nesastapās
un viņus vienalga pievīlu es

pār mani nu nepiepildītais viņu
liktenis guļ kā lāsts
pietrūka asins pilieniņu
un neuzrakstījās stāsts


bet viņi taču bija tik dzīvi
mīlētāji kas biju es pats
stājas gaita – un mirguļo dīvi
tumsā bēdu zaļganā acs

tumsā viegli spīguļo bēdu
fosforescējošā acs
atkal es lēnītēm tevi ēdu
un lēnītēm saploku pats

iešu rīt aprunāties pie Laimas
ko viņa grib mums teikt
uzsūtot ķildas un visādas vainas
ko nevaram veikt


kāpēc gan dzīve kas ir tik skaista
reizēm ir tāda maita
un ļauni viscietākos mezglus raisa
vaļā – un apstājas gaita

sastindzis gaidās tev pretim es sēdu
ar tevi notiek tas pats
tumsā viegli spīguļo bēdu
fosforescējošā acs

atkal vienalga paisums ceļas
neatkarīgi no manas gribas
gludajās smiltīs nāk viļņi pilni
īstas šļakatu mīlestības

viņa neaiziet – maigi un klusi
smilts to visu ir uzsūkusi

es iemigu kad visi guļ
vien mazulītis kājas kuļ
zem viņas sirds
un palags kust
es iemigu kad visi dus

es jūtos tikpat mazs kā viņš
bet man par īsu paladziņš
un manas kājas sen jau kust
šai pasaulē kur visi dus

Es velku uz papīra līniju.
__________________
Es velku uz papīra līniju.
__________________
Līnija ir taisna: ______.
Līnija ir skaista: ______.

Es velku uz papīra līniju,
līnija ved uz tevi.
Es skaitu un skaitu lūgšanu,
lūgšanu par tevi.

Neko citu es nemāku,
Es velku uz papīra līniju.

Es gaidu un gaidu.
__________________
Pie palātas gaidu.
__________________
Vai saulainu laiku?

Gaidu un gaidu.

Lai manai mīļajai labi iet.
Tik daudziem uz pasaules labi iet.

ir tapis bērns
viens maziņš zēns
un kliegdams tevi meklē

ar pīkstuli
jau kuroreiz
tu piespied viņu nekliegt

viņš labs
viņš vienmēr aizmirsīs
kā esi viņu krāpis

un uzticīgi ieķersies
tev rokā tā kā krabis

DZĪVES ZIEDI

mūsu logā dvēsele deg
jau pāris gadu bez miega
acuraugi žēlīgi brēc
baltajā autiņu sniegā

un garām pa debesīm mākoņi skrien
kā padomu plosīti nervi
veļas mašīna gaudo un rēc
sentimentālā sterva

bērni ir dzīves ziedi
ziedi kas kukaiņus ēd
pievilina un aprij
un smiltis pa virsu ēd

bet kukaiņi gribēja dzīvot
dzīvot plaši un skaisti
sapnis par savu migu
sastāv no pilsētas gaisa

skaties kā maza uguntiņa
klejo pa sadzīves dūksti
ai skaties kā maza uguntiņa
klejo pa sadzīves dūksti

PĒC APMALDĪŠANĀS

Lūk, mazā roka
tev uz pieres velk
vēl vienu maģisku, tik iedarbīgu zīmi -
tavs puika bur,
liels klusums apkārt ir –
vien gausā nākotne čab nākamgadu mizās –,
tu viņu stiep,
un tavi soļi dip,
un kokā novaidas un ātri
laižas prom
kāds lietuvēns, kam tagad ciemošanās
uz tavām krūtīm ilgi neiznāks, -
tavs puika pesteļo...

Tu attopies –
liels klusums apkārt ir,
līdz mājām atlikuši tikai daži soļi, -
lūk, tā viņš bur,
kad uzticīgi guļ
uz tavām rokām,
aizmidzis pēc ceļa.

ES NEESMU VIENTUĻŠ

es neesmu vientuļš
nu kā lai
dzejas priekš vientuļiem rakstu

kad ikdienas vilnis man uzguļ
ar tīkami rosīgu šļakstu

es neesmu jocīgs
nu kā lai
dzejas priekš jocīgiem rakstu

tik naktīs es laimīgi kļūstu
pie virtuves galda par ākstu

tvīkst vientuļi vientulībā
un jocīgie jocīgi klaigā

un es viņu vietā skatos
bērniem un nāvei vaigā

Ilgi viņš uz tevi skatās,
ilgi tevī lūkojas,
un uz gaišā rakstāmgalda
puķes viegli šūpojas.
Ko viņš tevī ieraudzījis,
aukstā, melnā rudens nakts?
Piesmēķētās krūtīs virmo
padrūms prieks kā nenozagts.

Bet viņš prieciņu šo ņēmis,
zadzis tiem, kam pienāktos, -
viņa siltais, gausais skatiens
reti aplaimo vairs tos.

Viss, it viss uz tevi tiecas,
tevī vien viņš lūkojas.
Nakts, tu drūmo puišu diena!
Puķes viegli šūpojas.

mati rudens vējā plīvo
mati tādā veidā dzīvo

mati atceras kad sirmo
savu plīvošanu pirmo

mati raksta vēstulīti
vecie pie spoguļiem saņem ik rītu

kau to tādu par rudens vēju
par kādu novecojušu seju

tavējie izskatās mīļi un īsi
vēl ilgi tie neko nerakstīs
bet saņemot vēstuli pirmo
es ilgi klanīšu galveli sirmo