cik ļoti mēs bijām pieraduši
pie viņas garajām kājām
mēs runājām visu kas ienāca prātā
par viņu mēs nerunājām

līdz pienāca laiki kad iesāka dzist
zvaigznes pie debesu juma
un labākos gabalus izkodusi
aizloba lunkana puma

man liekas mēs meklēsim ilgi
meiču ar garajām kājām
mēs bijām piedzērušies bet kautri
mēs par to nerunājām
man liekas mēs meklēsim velti
cirks jau ir nojaucis telti
nāve jau sūta mums pāri
bezmiega dūcošo spāri

mēs varējām iegūt bērnus
no meičas ar garajām kājām
mēs bijām nīcīgi tārpi
mēs par to nedomājām

ŠĪ MEITENE DARINA ASARU KRELLES

šī meitene darina asaru krelles
un izrotā gultu un izrotā lelles
saulrietā staigā šī meitene skumjā
un visus pēc kārtas lād

vai tad nepieskarsies nemūžam
neviens pie šīm kājām šīm krūtīm šīm gūžām
man labpatīk līdzi ar viņu skumt
bet viņa nolamājas un klūp

nāk nakts un pie debesīm parādās zvaigznes
ko lai vientuļai meitenei aiznes
šī meitene darina asaru krelles
un izrotā gultu un izrotā lelles
uguns rotā vijīgo tēlu

„viņi satiksies agri vai vēlu”

JŪNIJS

zobeļus klabinot aizdeso Jumis
viss tik zaļo un viss tik auksts
skuķim kas šovasar vīstās iz kūniņas
varbūt vispār nav nolemts plaukt

mednieks ir kaislību mēlīti nospiedis
lode jau lido bet neskaties
kurš gan ir trauslās frēzijas piespiedis
kopā ar pujenēm gājienā iet

pasaulīti es šovasar būvēju
bēdu betona pamatus lieku
cik nežēlīgas ir manas skrūves
skuķim nekur nav vietas

ak dzeltenās bērzu piramīdas
es esmu jūsu Šampalijons*
par jūsu atšifrēšanu mani
uzslavēs rudens kā Napoleons

rudens ir manis dziedamais laiks
pret pavasari es esmu klons
un tās jūsu vasaras puķes
man ir tikai odekolons

rudens ir pieredzējusi sieviete
tam ko rudens ar mani dara
dvēseles herbārijā atbilst
lieliski nodzeltējusi skara

ar papirosu izkūp dzīve gaisā
un runcis pa mājas trepēm kāpj
ak mana lidojošā mana īsā skaistā
ak mana nolādētā kā lai tevi glābj

uz māju četri akmens pakāpieni
un stundām rupucis uz katra atpūšas
mēs bijām divatā mēs esam ļoti vieni
uz tevi četri akmens pakāpieni

STAICELIENE

„es klusēju par visu to
kad ragu lopi mājās ies
es ķīlas nevaru tev dot
bet klusēšu par visu to
no acīm riņķi atkāpsies”

kad ragu lopi mājās ies
un dzērājs tālu miglā kliegs
„jo tu man esi pieskāries
kas tālāk būs lai izlemj dievs
viss redzams nāks kad kritīs
sniegs

„es ķīlas nevaru tev dot
un vai maz nopietni tu prasi”
skrien simbols spārnus vēzējot
nē tas ir krauklis atvaino
„ja būtu brīva dotu pasi”
„bet klusēšu par visu to
kā visas mazas upes klus”
„kam asais dūms tu acīs kod
nu ko man tava dzīve dod”
un lapiņa pār upi dus

no acīm riņķi atkāpsies
„es esmu upe laipa kleita
tu pēdējais kas pāri ies”
kā lazdas zars tev pakļausies
šī mazā nelaimīgā meita

LAVAS MOTĪVS

rokas izkūst un klājas uz vēsajiem pleciem
verdošās lūpas svilina spuraino zodu
saule sen aizgājusi kāpēc gan vēl tik karsti?
nelaimīgā ko lai es vēl tev dotu?
pļava ir izdegusi un liesmas vijas pa stumbriem
kad ledus gabals beidzot saprot jau projām
viņa ir aizplūdusi un aklu akmeņu starpās
lēni atdziestot lēni ir gājusi bojā

ĀDA

es nesos pa pelēko šoseju
itin kā bēgtu no kāda

aiz mašīnas neganti plivinās
pār acīm nomaukta āda

kam es to būtu novilcis
zvēram vai cilvēkam

ko lai es tagad daru
kam lai es piesakos kam

visi mēs esam cilvēki
visādi dzīvē gadās

no kurienes tādas šausmas
kur tāda āda radās

ko lai es tagad daru
kā lai es apstājos

kā lai to ādu dabūju nost
kā lai es nositos

Vijas, vijas mīlas medus,
uznāk sals –
un tikai ledus
vizuļo uz tavas maizes
karote ar visu podu
ceļas tavai rokai līdzi,
krustcelēs ar klusu būkšķi
nokrīt miris zvirbulītis.*

Mati ceļas miera stājā,
un pa galvu smagām kājām
staigā šausmu apakšvirsnieks,
saldu dziesmu svilpodams.

(Dziesmu ziemas milzu varai
darīt mani nelaimīgu.)
un gar sētu aizklumburē
kokle, kurai nevaig stīgu.

Kur mēs abi tagad iesim?
Sniegā vesels lērums taku,
autopilots sadauzīts,

krustcelēs, kā tika sacīts,
Katulls. Beigts. Un viņam blakus
kājām gaisā zvirbulītis.

lampas un zvaigznes lēnītēm dziest
pasaulē valda šausmas un miers

sabrūk un gāžas mani nami
klusi kā Mēness tu riņķo ap mani

briesmīgi žēl bet patiesi tu? mēness
kas mūžam nenokritīs uz Zemes

naktī var dzirdēt kā kauc manas klintis
kā bremzes kā rīkles kā hiacintes

pasniegtās rokas ir smaržas varbūt
grib nokļūt pie tevis un tukšumā zūd

eju gar valgu mūri
kuru tu stāvus turi
nebūtu tevis tas mūris
sen būtu apgāzies

aptaustu vēso mūri
saltas asaras sūcas
sieviete uzbūvē mūri
tad nesadzirdama lūdzas

noglaudu valgo mūri
kuru tu stāvus turi
nebūtu manis tas mūris
sen būtu apgāzies

IEGĀJIS

Iegājis Vientulības pilī
un visus kaktiņus pārbaudījis,
un smieklīgi siltos akmens purnus
bargajiem lauvām noglaudījis,
es cienīgi apsēžos zālē pie galda
un sirdīgi veros, cik vakars ir zils.
Te neapkalpo. Te tāda pils.

Gar sienām aug lipīgi marmora augi,
kas visādus kukaiņus pievilina,
un aprītais taurenis akmeņu mutē
ir vientuļš kā es.

Es paceļu iedomāto kausu
un dzeru līdz pusei, tad izmetu sausu
un pieceļos atkal kur iet.

Bet zāle jau bezgalīga. Līdz durvīm
dzīvam vairs neaiziet.

Katram ir kāda brīva
vietiņa dvēselē,
katram ir kāda, dūdoju,
vērdamies naktī, -
cik pūkaina migla,
cik smaržīga sieviešu šalle,
gāzes radziņi – kādi tie ir?

Katram ir kāda vietiņa, velku
un velku mierīgu meldiju,
velku kā milzīgu zivi no ūdens,
kā smagākais vecis velk atspēries virvi,
ieķēriens pašā galā... katram
ir brīva, katram ir neizmantota vietiņa,
kur neviens nevar mitināties
(varētu tas, kurš ir aizgājis, pametis), -

tuksnesis, tuksnesis,
pāri mulla
velk savu saucamo garo.

laiku pa laikam es atceros labākās dienas
klusi un skumīgi aizveras vaļējais logs
un gar krastu kur nopietni korpusi slienas
aizpeld no atmiņu niedrēm pataisīts plosts
garām izgāstuvēm kur smaržo pamestas puķes
ar avīzi apklāta sāpe kur vientuļi pūst

es esmu tā upe kur dvēsele domīgi kuģo
upe kas neguļ un lēni kā nopūta plūst

visu labu mans neaizsniedzamais krasts
visu labu pie tevis es negribu vairs
vējā saļogās mīklaini kapakmeņi
zem pelēkām smiltīm guļ apnikums dīvains un kails