Norij asaras - tās nepadara resnu.

Meitenei jāzina viss. Taču ne vairāk.

Es domāju visu vakaru. Un tikai tāpēc, ka televizors sabojāies.

Kā esi frizēta, tā tevi arī klausās.

es tev piedāvāt varu
vien tīru un pliku Neko
rasas podiņi pļavās
tukši un svinīgi slejas
aptrūkst tev glāstu
un atbildot klusi uz to
pilēs no pienenēm
skaistas un savādas dzejas

pilēs par visiem
kas dzīvojuši zem saules
pilēs par mēmiem par kurliem
par visiem kritušiem ar’
viņi kā zāli
ir izziedējuši kaulus
ko tavi papēži basie
kā lietus un svētība skar

kaut nu es apklustu laikā
kaut nebūtu citiem par nastu
droši kā pīpene vējā
stāv pļavā mans plikais Nekas
un pa zāli kā viļņiem
uz visu dvēseļu krastu
spītīgi nemanāmi
airējas airējas tas

Man pienāca kaste ar dažādām sirdīm

man pienāca kaste ar dažādām sirdīm
kā vēzīšiem sārtiem
un vakars jau bija bet es vēl pie loga
vēroju zarus kas klanījās vējam
un viļņus kas mudīgi skrēja pa zāli
pulkstenis tikšķēja krāsniņa arī un
putekļi degunā cirtās

paskat kāds vājprāts
neviens tak nav laimīgāks ticis
no šitādiem sūtījumiem

cauri rūtīm
kā caur krūtīm
atskanēja kliedziens gaišs
mīļo puisīt mazo puisīt
kas tev kaiš

dūmu dūre
gaisā stājās
tramvajs nekustējās vairs
mīļo puisīt mazo puisīt
kas tev kaiš

lidmašīnām nokaroties
kaunīgs noklepojās dievs
(kur nebija) un smējās
Varavīksne
Esmu vainīgs
Esmu grēcīgs
Esmu liels

Saule pie debesīm lielās
krokusi* izlien ielās
un man briesmīgi gribas
noskaidrot attiecības

aprīļa vējam tīk skriet
kā fregates meitenes iet
man pieder mans teļa prieks
es laimīgais īpašnieks

kabatās nav nekā
galvā ne tik nekā
un pievienot pie šīs bagātības
gribas aprīļa attiecības

viņas ir platas kā ielas
labas kā liepas lielās
un visos kaktos un alās
vairojas proti dalās

NO NAKTSSARGU BŪŠANĀM

tu aizbrauci ar pirmo trolejbusu
es būdā atgriezos un taisījos uz dusu
man iesāpējās kaut kas krūšu rajonā
un sāp vēl tagad kad par tevi jādomā
kam visam vienmēr jābeidzas tik slikti
kam pelēks pretīgs rītiņš allaž aust tik dikti
nu aizbrauc kas tad ir vienalga man
kaut vai čukstieni vēl manā būdā skan

nekustīgi mākoņi sēro
un lūžņu pilno pagalmu vēro
guļ konteineri guļ dēļu grēdas
guļ caurspīdīgas un plikas bēdas
vien cerībiņa ar uzsistu aci
pa stikliem staigā un taisa traci
es izeju ārā un viņa nāk iekšā
es aizveru acis kad viņa ir iekšā
lai nesprūk no manis un nedauza rūtis
viņai tikko sāk veidoties krūtis

VĒROJUMI KRASTMALĀ

Krastmalā trīsuļo smiekli
Dāmas tur pastaigājas
No upes caur margām redz
Dāmu kājas


Sērīgi sērīgi vakars nāk
Vien dāmas vēl pastaigājas
Bez īpaša mērķa tāpat tāpat
Glītas un neglītas kājas

Nekāda vēja gludin gluds
Daugavas spogulis
Kur ta nu jozīsi dullā meitene
Kas tev pie joda ir noticis

Man bail ka tā dullā meitene klups
Pār dāmas kāju kas mierīgi ies
Meitenes visas par dāmām kļūs
Un protams atliks pakārties

DZEJA DIVOS NAKTĪ

miegs jau deg viņa galvā
nedroša paliek roka
kas turas pie augstā žoga
deg lampa otrajā stāvā
var būt ka nodegs roka

tas notiek un autobusā kad rīts
apmierināts kā sieviete svīst
atskan balsis: ak jaunekli guli
bet nesmērē drēbes ar nodeguli

viņš izlec un brēkdams atpakaļ skrien
mīlējis viņu vienīgo vien
vienīgā vieta kur viņu pārsies
nākamnakt atkal uz žoga kārsies

man skatoties palika deguns melns
mans lielais deguns mans vecais velns

daži dzejnieki izgāja ārā
jo iekšā bija sākušās dejas
sērkoka liesmas apspīdēja
viņu domīgās sejas

bija caurspīdīgs vasaras rīts
kas burvīgi oda pēc alus
viss kopā izsauca vēlēšanos
ko parasti izsauc alus

un tad viens no viņiem nav svarīgi kurš
teica runu par sievietes dabu
to runu neviens gan arī viņš pats
neatzina par sevišķi labu

bet ēteriskais un mūžīgais tēls
kam dzīvību deva šie vārdi
klausījās viņos nogūlies
virs galvas uz jumta skārda

no mitrā gaisa no paguruma
nošķaudījās šis tēls
tik spēji – kā spaļi pajuka
skumīgie mūzas dēli

tēls pagrāba vienu un aizlaidās
tad brāļi nu miers ar viņu
viņš nebija vismaz pats sliktākais
ja es tā salīdzinu

Cilvēciņš, kas izlēca
no manas sirds,
līdzīgs vienai pazaudētai
meičai ir.

Viņam gari mati,
līdz nabucītim krekls,
viss, ko saka cilvēciņš,
varbūt liekas sekls,

bet viņam ir daudz mīļuma.
Kas gan man to dos.
Nelaimīgais cilvēciņš,
viņš ilgi nedzīvos.

veries
viena astes zvaigzne
tā kā roka lejup slīd

piespied sevi nemanāmi
novērsties
un pasmaidīt

svītrojumus neņem vērā
lielās debess karātavas

tikai skavas
tikai skavas

veries
vizuļojošs celiņš
nāk no Lielās Pienotavas