Mērķis varbūt neattaisno neko, bet
darbība atraisa no nāves.

Atelpu piešķir vienīgi lielas nelaimes,
tad liktenis atbrīvo cilvēku no rīcības.

Ja ceļš reiz nosprausts, nevar to neturpināt.

Uzvara... Sakāve... Vārdiem nav nozīmes.
Dzīve stāv pāri šiem priekšstatiem un
pati jau gatavo jaunus. Uzvara novājina vienu
tautu, sakāve modina spēkus citā.

Zeme ļauj mums izzināt pašiem par
sevi vairāk nekā visas grāmatas. Jo tā mums
pretojas. Cilvēks atklāj sevi, kad mērojas spēkiem ar šķērsli. Lai to pieveiktu, viņam vajadzīgs darbarīks. Vajadzīga ēvele vai arkls.
Zemnieks, apstrādādams zemi, pamazām izvilina dabai dažu labu noslēpumu, un patiesība, ko viņš atklāj, top vispārēja.

Līdzenumā izkaisītas uguntiņas... Tumsas okeānā ikviena no tām bija zīme cilvēces
apziņas brīnumam. Pie šā pavarda cilvēki lasīja, pārdomāja, šķetināja vaļsirdīgas valodas.
Citā mājā varbūt centās urbties izplatījumā,
nemocījās ar aprēķiniem par Andromedas
miglāju. Tur – mīlēja. Tālu cita no citas laukos
spīdēja uguntiņas un visas prasīja sev barību.
Pat visnecilākās, pat dzejnieka, skolotāja, namdara uguntiņa. Un šo dzīvo zvaigžņu vidū cik
daudz aizdarītu logu, nodzisušu zvaigžņu, aizmigušu cilvēku!
Vajag mēģināt rast saskari. Vajag lūkot
sazināties ar vienu otru no šīm uguntiņām,
kas deg līdzenumā tālu cita no citas.

Zem mākoņu jūras ir mūžība.

Būs reizes, kad negaisi, sniegs, migla
tev sagādās pamatīgas galvassāpes. Tad atceries tos, kas to visu pieredzējuši pirms tevis,
un saki sev: tas, ko izdevies veikt citiem, vienmēr ir veicams.

Neviens nekad nav pamudinājis tevi
bēgt no tava cietuma, un tu tāpēc neesi vainojams. Tu esi cēlis savu mieru, aizmūrēdams –
kā to dara termīti – katru gaismas spraugu.
Tu esi saritinājies sava sīkpilsoņa drošībā, savā
rutīnā, provinces dzīves smacīgajos rituālos,
tu esi uzbēris nožēlojamu aizsargvalni pret
vējiem un jūras paisumu un bēgumu, un zvaigznēm. Tu nevēlies, lai tevi satrauktu lielas
problēmas, pietiekami grūti tev bijis aizmirst,
ka esi cilvēks, Tu nebūt neesi klejojošas planētas apdzīvotājs, tevi nenodarbina jautājumi, kam nav atbildes. Neviens tevi nav sagrābis aiz pleca un sapurinājis tad, kad vēl
nebija par vēlu. Tagad māli, no kā tu esi veidots, ir izkaltuši, sarepējuši un neviens vairs
nespēs atmodināt snaudošo mūziķi, dzejnieku
vai zvaigžņu pētnieku, kas varbūt iesākumā
dzīvoja tevī.

Es vairs nesūdzos par lietus brāzmām.
Mana aroda burvība atver man pasauli, kur
bezbailīgi došos pretim melniem pūķiem un
zilu zibeņu matiem rotātām kalnu korēm,-
pasauli, kur es, naktij iestājoties, atbrīvots lasīšu savu ceļu debesu spīdekļos.

Pasaulē ir tikai viena patiesa greznība,
un tā ir cilvēku savstarpējo attieksmju krāšņums.

Strādādami tikai materiālo labumu
dēļ, mēs paši ceļam sev cietumu. Vientuļi
mēs ieslēdzamies tajā ar savu mānīgo naudu,
kas nespēj sniegt neko tādu, kā dēļ būtu vērts
dzīvot.

Dvēsele kļūst plaša, ielūkojoties citu
apziņā. Ar platu smaidu cilvēks raugās pats
uz sevi. Viņš ir līdzīgs atbrīvotam cietumniekam, ko pārsteidz jūras bezgalība

Sniegā cilvēkam zūd pašaizsardzības
instinkts. Nogājis divas, trīs, četras dienas,
viņš vēlas tikai gulēt. Arī es to vēlējos. Bet
sacīju sev: mana sieva – ja viņa domā, ka
esmu dzīvs, - tic, ka es eju. Biedri domā, ka
es eju. Visi man uzticas. Un es būšu nelietis,
ja es neiešu tālāk.

Ķermenis ir tikai labs darbarīks,
ķermenis ir tikai kalps.