MANIEM DĒLIEM

Mans dēls, tu izej šodien laukā,
Pār tevi debess milzīgums,
Uz četrām pusēm vēju aukā
Stāv blāvs un nepārredzams jums.

No rītiem atmirdz sārti stari,
Tur kāpnes ved līdz auseklim.
Pa tām iet visi lepnie gari
Ar spožu lāpu ugunīm.

No ziemeļiem dveš vēji salti
Ar asām ledus pātagām,
Un, kamēr kļūs tev mati balti,
Ik dienu jāiet cauri tām.

Bet dienvidos – tur saulesgoze,
Tur mīlas maigums, skūpsts un glāsts,
Un tomē, lai cik glezna roze,
Tai līdzās ērkšķis, vaļā vāzts.

Uz vakariem iet visi ceļi,
Tur domu briedums, visa veids,
Tur melna nakts un balti veļi,
Tu paliec, dzīve tālāk steidz.

Tā visas četras debesmalas
Tev katru dienu jāiziet,
Un nav nevienas brīnumsalas,
Kur saule nekad nenoriet.

Tu izej šodien ceļā tālu,
Aiz tevis paliek draugu bars.
Pļauj saule gaisos zelta vālu,
Tev māj ik zieds, ik koka zars.

Tu ej pret kalnu vieglu soli,
Tev ceļa dziesmu putni dzied,
Strauts virpuļodams skūpsta oli –
Nekur tu skumju nenovied.

Vējš tavus matus šķir un glāsta,
Kā kādreiz māte šķīra tos,
Un tev par lielo darbu stāsta,
Kas gaida dzīves krustceļos.

Tu dodies mežā, cērt sev stigu,
Tev cirvis jauns un asmens ass,
Un lācis rūkdams meklē migu,
Kopš Lāčplēsi ir jutis tas.

Lai vienmēr tu tā cauri ietu
Šai dzīvei, visu uzveicot,
Un galvu, pilnu domu spietu,
Pret sauli augstu paceļot!

Lai tava sirds, kur tik daudz jūtu,
Šo zemi mīlēt nenobeidz
Un vienmēr pasaule tev būtu
Kā zieds, kas veras pirmoreiz!

ATZĪŠANĀS

Miglā asaro logs. Ko tur liegties, nav vērts!
Tikai tevi es mīlējis esmu.
Kādā dīvainā sulā savas lūpas tu mērc,
Ka tās kvēl ar tik sarkanu dvesmu?

Tur, kur bulvāris kūp, tevi satiku reiz
Un vairs nezinu miera ne mirkli,
Uz tā stūra, kur lūdz naudu ubags sev greizs,
Mani samīs drīz ilgas kā zirgi.

Vai tā diena, vai nakts, ielās klīstu viens pats,
Rauju lapas no kokiem un ceru,
Ka uz kādas no tām būs tavs skūpsts vai tavs mats,
Bet – tās tukšas es notekās beru.
Kur tu esi, mans draugs?... Vai tai blāzmā, kas kūst
Man no vientuļa mākoņa sejā?...
Jeb no tevis man tik kā šīs ilgas, kas lūst
Manā asā un satrauktā dzejā?

Miglā asaro logs. Ko tur liegties, nav vērts!
Tikai tevi es mīlējis esmu.
Laikam asinīs manās savas lūpas tu mērc,
Ka tās deg ar tik sarkanu dvesmu?...

MOCEKĻI

Pa mazu lauku ceļu gāju,
Kur vasara visapkārt zied,
Un draugus tālē iedomāju,
Kas tumšu sāpju ceļu iet.

Daudz mocekļu bij izredzētu
Tev, mana mazā tēvija,
Kas līdz ar mātes vārdu svētu
Čukst sāpju stundā: „Latvija!”..

Zied balti visas ceļa malas,
Ik solī ceļos nomestos...
Še gribētos man klusi lūgties,
Lai Dieva roka sargā tos!...

BĒGĻU MAIZE

Mēs šauri nakšņojām gar krāsni salmu klonā.
No rīta cēlāmies un skopā maizes donā
ap galdu vērāmies zem zvejas būdas sijām
un slēpām asaras. Mēs visi bēgļi bijām.
Bij dārga manta mums, jau pusē pazaudēta,
bez vainas postīta, bez grēka piemeklēta:
valsts, mūsu Latvija! Mēs uzbārstījām sāli
uz cietas garozas un grauzām sīkstu kāli,
un putnu gaidījām, kas pārnestu mūs pāri
no Kursas liedaga uz mierīgāku āri.
No nama kvēpainā pa durvīm dūmi nāca,
vējš, sniegu dzenādams, gar cauro jumtu šņāca,
un brīžam drebēja kā elsās mežu gali,
jo tālē iegrāvās jau sveši lielgabali.

Tad galvas nolikām ikviens uz savām rokām
Un klusi aizlūdzām par savas tautas mokām.

PUTNU CEĻŠ

Pie tevis vakars liek pa Putnu Ceļu iet,
Jo citu ceļu nav pār upēm, tundrām, taigām,
Kur, lapas dzenājot, vien vēji brīvi staigā,
Un viņu niknumam te saule nenoriet.

Ak, visām cerībām ir durvis vērtas ciet,
Un vairās dzīvais krist tai klusēšanā baigā,
Pa kuru tēli klīst ar nāves ēnām vaigā,
Ka liekas – mājo tie ar veļiem vienuviet.

Bet zaigo Putnu Ceļš! Un zīļu jostai pāri –
Rau – meža zosis slīd, un trauksmes pilnā balss
Kā smaržu – brīvību liek krūtīs ievilkt kāri.

Un tomēr – rītu jau te valdīs sniegs un sals,
Un tikai spārni – tie vēl zibēs pasaul’s telpā;
Par tevi sapņojot, sils dvēsele tavā elpā.

KĀDAI, KAS MĪL

Viņš, tevi uzrunādams, saka: - Mīļā! –
Šis vārds ir dziļš.
Bet ieklausies vēl dziļāk –
Vai dzirdi viņa sirdi tavai sakām:
- Mans draugs un biedi! –
Kad jūs ejat blakām?
Vai teiktu viņš:
Es tevi mīlu. Arī tavu matu sniegu
Un grumbu vijumu uz tava vaiga
Es mīlēšu ar pacietību maigu
Un tavu skatu mūsu bērnu acīs. –

Varbūt viņš to tik skaisti nepasacīs,
Bet klusēdami sajutīsiet abi,
Ka tāda jūsu mīla. Tad būs labi.

LAIME

Man nenovēliet laimi vieglu,
Mums tādas laimes nevajaga.
Ne pieticības dīko smieklu –
Man vēliet laimi, kas ir smaga.
Ko tukšās sirdis nepanestu,
Ko vienaldzīgās nesajustu,
Kas dzedras domas liesmās mestu,
No rokjām nevarīgām zustu.

Šī laime neredz tikai sevi
Un neiesnaužas savrup kaktā –
Tā dod tik daudz, cik citiem devi,
Kā veseris dimd dzīves laktā.

Šī laime, patiesā un skarbā,
Gan gļēvajiem mēdz paiet garām,
To grūtās cīņās, mūža darbā
Un arī sāpēs atrast varam.

Sev vieglu laimi nevēlēsimies
Ne gados nākamos, ne tagad,
Bet jaunas sirdis iegūt spēsim
Ar laimi, kura liekas smaga.

Ierodoties pasaulē, tu raudāji, bet tev apkārt visi priecājās; dzīvo tā, lai, aizejot no šīs pasaules, tu smaidītu, bet tev apkārt visi raudātu.

Kas ir nozīmīgāks, lai gūtu panākumus: talants vai strādīgums? Bet kas ir nozīmīgāks velosipēdam: priekšējais vai pakaļējais ritenis?

Darbs pasargā mūs no trīs lieliem ļaunumiem: no garlaicības, netikuma un trūkuma.

Nekad neaizmirsti, ka tu nevari samaitāt citu mūžu kā vien to, kuru tu dzīvo, un nevari dzīvot citu mūžu kā tikai to, kuru esi samaitājis.

Ja nevari darīt to, kas tev patīk, tad lai tev iepatīkas tas, ko tu dari!

Ja, iedams pretī mērķim, tu ceļā sāksi apstāties, lai sviestu ar akmeni katram sunim, kurš tevi aprej, tad arī savu mērķi nekad nesasniegsi.

Cilvēks var apstāties, kāpjot uz augšu, bet nekad – krītot.