TAUTAI

Šo domāja, to domāja,
Sveši ļaudis daudz domāja;
Ko domāja sveši ļaudis,
To tu līdzi nedomā!
Tev jādomā: laiks atnāks,
Kad ikkatrs domāt sāks.

Šo runāja, to runāja,
Sveši ļaudis daudz runāja;
Ko runāja sveši ļaudis,
To tu līdzi nerunā!
Tev jārunā: visi cieš,
Lai ar visi līdzi spriež.

Šo daīja, to darīja,
Sveši ļaudis daudz darīja;
Ko darīja sveši ļaudis,
To tu līdzi nedari!
Tev jādara sevis dēļ,
Lai var dzīvot ilgi vēl!

Šo dziedāja, to dziedāja,
Sveši ļaudis daudz dziedāja;
Ko dziedāja sveši ļaudis,
To tu līdzi nedziedi!
Tev jādzied: tauta zied,
Ja tā tēvu dziesmu dzied!

LATVIEŠU DRAUGU DZIESMA

Kad atnāks latviešiem tie laiki,
Ko citas tautas tagad redz?
Kad aizies tumsība kā tvaiki,
Kas ļaužu acis cieti sedz?
Kad pūtīs vējš, kas spirdzina
Un tautas kroni mirdzina?

Tie laiki jau ir tagad kājās,
Kas tautas draugiem prieku dod;
Tā gara spēks jau tagad rādās,
Kas atnes mūsu tautai god’;
Daudz darīts, par ko ticēt sāk:
Kas lēni nāk, tas labi nāk.
_____________________________

Kad latvieši ar spēku dzītos
Uz to, kas prātu apgaismo,
Kad visi, cik vien paspēj, cīstos
Pēs to, kas īsti aplaimo,
Tad pūstu vējš, kas spirdzina
Un tautas kroni mirdzina.

Caur skaidru ledu skatījos
Es dzelmes tumšumā;
Es skatījos un sabijos
No tāda dziļuma.

Caur klusām acīm skatījos
Tev sirdī – brīnumā;
Es skatījos un sabijos
No tāda dziļuma.

ZIEMAS RĪTS

Aust rīts – aiz meža sarkanbaltu
Redz jaunu dienu ceļamies,
Un mīksti baltos sarmas autos
Ir klusie koki tinušies.

No skursteņiem kāpj dūmu stabi,
Pār mežu vārnas smagi skrien,
Un, spožus cirvjus saņēmuši,
Uz darbu mežinieki brien.

Kā zelta stīgo pirmie stari,
Un sarmas pušķi mirdz un trīc –
Ak, arī tevī daudz ir prieka
Un spirgtas dailes, ziemas rīts!

VĒLĒJUMIES

Ir daudz pie debesīm zvaigžņu,
Un katra savādi mirdz;
Ir daudz uz pasaules ļaužu,
Un katram – savāda sirds.
Ir daudz pie debesīm zvaigžņu,
Un visas gaismu vieš;
Ir daudz uz pasaules siržu,
Un visas mīlē un cieš...
Kaut zvaigznes kopā lītu
Un saule taptu iz tām;
Kaut sirdis kopā kustu
Aiz sāpēm un ciešanām:
Lai redzētu, cik dudz gaismas
Ar tumšā naktī mirdz,
Lai justu reiz aukstajie gari,
Cik liela ir cilvēka sirds.

BALSS UN ATBALSS

Kur ir tev tava dziļā mīla?
Vīla.

Kur viss, kas bij tev dārgs un svēts?
Tika lēts.

Kur tavi dārzi ar dziedošo daili?
Stāv kaili.

Kur tavi uguns un tērauda dēli?
Nokauti tēli.

Pār visu pārgāja laika rats –
Bet es paliku pats.

Rats visu drupās un putekļos mala –
Es celšu no gala.

SARKANĀ DAUGAVA

Vienā tumšā vakarā
Sarkanbalta debess mirdz –
Sarkanbaltās debesīs
Atviz trijas zelta zvaigznes.

Viena zvaigzne Kurzemīte,
Otra zvaigzne Vidzemīte,
Trešā zvaigzne zvaigznājā –
Tā bij mīļā Latgalīte.

Sarkanuguns kvēlumā
Dzima mūsu brīvā latve,
Sarkanbaltais karodziņš
Uz sarkana plivināja.

Septiņsimtas mūža tumsas
Spieda latvi nospiezdamas,
Visām cauri izdzirkstēja
Latvju dvēseles dzirkstelīte.

Spīdi, dedzi, dzirkstelīte,
Topi spoža debess zvaigzne,
Topi balta tā kā saule,
Bārus sildot pasaulē!

Mani biedri, mani draugi,
Karodziņa nesējiņi,
Vai mēs zvērus zvērēsim?
Zvēri drūp, zvēri lūst.

Klusi rokas uzliekam
Brīvas Latves karogam;
Topi, audzi, brīvā Latve,
Brīvu tautu kopībā!

Mūža mokās nesām tevi,
Nu jau atnāks mūsu laime:
Tavi bijām, tavi esam,
Tavi būsim mūžībā.

UZ MĪLU ATSAUCIES

Uz mīlu atsaucies

Cik viņas devis,
Cik esi izdevis,
Tik esi vērts.

Cik esi izgājis
No sevis,
Tik esi atradis;

Cik esi zudis,
Tik esi tapis –

Tik esi vērts.

TRĪS MĀCĪBAS

Ir zvaigznei priekš tevis mācība:
„Spīdi, dvēsele, spīdi!
Spīdi kā sardzene agra un vēla
Savas gaismas durvju priekšā,
Nelaid, ak, nelaid tur tumsu iekšā!”,
Un galotnei arī ir mācība:
„Slejies, dvēsele, slejies!
Slejies vienmēr lepna un cēla!
Augstāk un augstāk tev vienmēr tiekties;
Lūsti, ja lauž,- tik nebūs tev liekties.”

Un oglei ir trešā mācība:
„Dedzi, dvēsele, dedzi!
Dedzi un paliec vienmēr kvēla,
Kaut arī pelni tevi segtu –
Lai no jauna kā liesma tu degtu.”

SKAIDU SPILVENS

Mūžam mēs nemiera bērni.
Mūžam mums asinīs dūc
nemiera sarkanā dziesma.
Mūžam alkst nemiera krūts.

Cīnīties, ilgoties, tiekties –
Šūpuļa dziesma jau sauc.
Soli vispirmo tu spēri,
Dzimstoša nemiera skauts.

Cīnīties, ilgoties, tiekties –
Nava ne vakars, ne rīts.
Soli vispirmo tu spēri,
Dzimstoša nemiera skauts.

Cīnīties, ilgoties, tiekties –
Nava ne vakars, ne rīts.
Dusā un sapnī pēc mērķa
Roka vēl sniedzas un trīc.

Mūžam mēs nemiera bērni.
Mūžam mums asinīs dūc
nemiera sarkanā dziesma.
Mūžam alkst nemiera krūts.

VIENLĪDZĪBA

Ar pārākumu lepoties ir velti
Un citus uzskatīt kā zemākus:
Lai kāda slava tavu galvu zeltī,
Zem kājām putekļainā zeme dus.

Ir zūdīties un pazemoties velti
Un citus uzskatīt kā augstākus:
Lai kādi trūkumi tev plecos celti,
Virs galvas bezgalīgā debess dus.

Mēs katrs kaut ko dārgu sirdī nesam,
Ir katram kaut ko smiet un as’ras liet,
Pa vienu ceļu atnākuši esam,
Pa vieniem vārtiem visiem jāaiziet.

IZSKAŅA

Vēl nāves tumsā
Zem kapa smilgām
Mēs sauksim dzīvei,
Mēs sauksim tai:

No diviem sapņiem,
No divām ilgām
Viens daiļums – mīla –
Zied mūžībai.

MĀTEI

Pie tavas sirds es atkal mieru jūtu
Kā seno dienu gaišās stundās, māt!
Un domāju, kaut mūžīgi tā būtu,
Kaut nespētu nekas vairs sāpināt.

Kā maldu nakts mans mūža gājums bijis,
Nu gribu būt kā bērns pie tevis mazs,
Nu dzīves laimi zinu izbaudījis –
Par tavu mīlu svētāks nav nekas.

PIE JŪRAS

Jūra manai miesai rada – asaru un asins sāļa.
Jūra mani domai rada – tālāk vilina un tālāk.
Jūra manam spēkam rada – smaga nav neviena nasta,
Manai nevarībai rada – neaizbēg no droša krasta.
Manai vientulībai rada – kas vēl pratis skumjāk klusēt?
Manam nemierīgam prātam: spodrais vilnis neprot dusēt.
Manam maigumam un sapnim – apvārsnī pie debess kļaujas,
Manai karstai pārgalvībai – dziedādama aukai ļaujas.
Manai ziņkārībai rada – sauc uz neredzētu pusi.
Manām slāpēm – neatdzeras, visas straumes izdzērusi.
Krītu ceļos jūras priekšā: tevī zinu savu māti –
Māci to, kā man vēl nava: dzelmes miera majestāti!

VĒJŠ

Pasaules klaidoni
vējš,
apstājies brīdi jautrā ietā –
nesamīs tevi
papēži smailie.
Viņi samin tik laimīgas sirdis.

Apstājies, klaidoni, padziedi dziesmu,
dziesmu par Sīrijas tuksneša svelmi,
dziesmu par Japānas ziedošiem ķiršiem,
dziesmu par vētrām uz jūras,
cilvēku,
kam nava mājas ne sirdij, ne pašam,
meiteni sīko,
kas pārdeva sevi par gabalu maizes
un vaidiem mokpilnās krūtīs.
Stāsti, kā jūra
viļņus veļ krastā,
nesot uz pleciem
salauztus kuģus, un par jaunu cilvēku cilti,
rūdītu tavos asajos glāstos,
stipru un lepnu
kā klints.

Mūžīgais klaidoni
vējš,
apstājies brīdi
un padziedi savas brīnišķīgās dziesmas!