Irēnai

Tovasar bija nelokāms gaiss
Neatliekamas priedes

Viss vienkārši briesmīgs viss vienkārši skaists
Divas tālumā ejošas sliedes

Dūjiņas divas pa priekšu maisījās
Baltas rozes mums ceļā kaisīja

Es biju tik priecīgs par to kā tu smaidīji
Tas bij vēl daudz vairāk kā es gaidīju

Divas priedes pret negaisu iet
Divas priedes tik iet un dzied

Viss bijis svētīgs kas ir jau bijis
Bet labāks būs kas vēl palicis

Pa saulainu taku iet divas govis
Tā pirmā bij bovis un tā otrā būs Jovis

Es nebaidos ka tu nesapratīsi
Es zinu cik labi tu visu pratīsi

Tu modīsies agrāk ausīs rīts
Es dusēšu segā līdz ausīm tīts

Ārā vidžinās mazi putni
Tie būs mani pilnvarotie un sūtņi

Un ja vēl tālumā skanēs zvans
Tas tev būs veltīts un nebūs vairs mans

Mēs nebūsim nebūsim nebūsim veci
Ārpus laika tavi mīļie pleci

Mēs uzņemam platformāta grāvēju
Saucas „Tava dzīve un manējā”

ĶEIPENE – LĪGATNE, 42 KM

Eju es. Viens un dzīvs.
Eju savā nākotnē.
Ko tu dves, Melnais mežs?
Ko tu saki, azote?

Kur tas ir. Kur tas būs.
Soļi, kilometri.
Kur tas ir. Kur tas būs.
Kopā nebūt vieno mūs.

Nedzirdu. Neredzu. Nejūtu neko.
Kā lai zinu, kur tu dzīvo,
Vai tu vispār mani gribi?
Dzīve nemāca neko.

Nāku es. Nāku es.
Viens uz visas pasaules.
Nedzen vis. Nedzen prom.
Jo no Prom jau nāku es.

Cik var cilvēks. Ilgi iet.
Cik var muti. Turēt ciet.
Tas ir viss.
Tā man šķiet.

kam pieder šīs actiņas tālajā kaktiņā
kurp vedīs man ceļš ja es došos
tām pretī
sava dzīve man plecos kā
divdurvju skapis
savā kaktiņā sēž klusi raud
kādas
acis

Jo manā pasaulē sniegi snieg
manā pasaulē būdiņa sniegos
manā pasaulē būdiņa krāsns
un tajā krāsnī ir guns

ja kāds reiz ieklīdis pasaulē manā
tad lai viņš tajā būdiņā iet
tad lai viņš uzsilda ūdeni krūzītē
iedzer tēju un uzpīpo

Un par to, ka cauru nakti laukā blandos,
Māte nepateicas,
Es vēl nezinu, vai bēdas bij, vai lielas, kur tās
Beidzās.

Divi vienlīdz stipri klinšu blāķi sirdī
Stumdās,
Mana gaita klibojoša, galva sāp un acis neredz
Tajās stundās.

Protams, tikai domās eju tajās naksnīgajās
Ielās,
Sirds man piepildās – tad iet uz rīta pusi sapnī
Lielā.

Ja es ļoti vēlu iznāktu no mājas
Ja tajā mājā deg spuldze bez viltus
Ja nakti uz savas astes ceļ jāņtārps
Ja es ļoti vēlu iznāktu no mājas

Pārāk vēlu lai paspētu nomest acis visur
Pārāk noguris lūgties lai paceļ
Pārāk muļķis lai zinātu vairākas izejas
Pārāk vēlu lai paspētu nomest acis visur

Neviens cilvēks nav ielās nevienas siltas galvas
Neviens nedomā nocelt mani atpakaļ
Neviens nezina tāds tagad palieku tāds būšu
Neviens cilvēks nav ielās nevienas siltas galvas

Tad eju zooveikalā kliedz kāmis
Tad mani noliks vietā tad vecis būšu
Tad pēkšņi labam sagribas būt tad citādam
Tad eju zooveikalā izmisīgi kliedz kāmis

Gājēja

Skat, atgāzeniski viņa iet,
es bolos uz slaido stāvu.
Rauj mani jupis, kā es te stāvu
ja tā tagad skaistules iet.

Varbūt nemaz arī skaistule nav,
ko tad var redzēt no sestā stāva?
Varbūt kāda Jāņa (vai Klāva)
pēctecis viņā spirinās jau?

Varbūt pasaukt, nokāpt? Nav reāli,
tā attālinās rēnā vakarā
un kaut kāds mīļums manī šaj sakarā
zvīļo kā spāniešu zelta reāli.

Krūmā sēd nelabais

klip klap
kādi vientuļi soļi
kādi tukši šai parkā soli
klip klap

meitenes kāpēc
jūs nelasāt romānus
taisni jums jau
viņi ir domāti

klip klap
kādas akācijas
kādas vienkāršas sadzīves negācijas

atskan un atbalso manus čukstus
kā ilgu pilnas sirsniņas pukstus
klip klap

dzīvīte dzīvīte
kam tu man devi
tādu divvientulību
ar sevi
smaržo un viļņojas kustināts gaiss
krūmā sēd nelabais

Man sirds kā pumpurs,
Tā saule tu.
Kad mani skūpsti,
Tad uzziedu.

Man sirds kā gliemez's,
Tā pērle tu;
Ar tev' ir viss man,
Viens nederu.

Nav vienas dzīves tevī,
Nav vienas dvēseles:
No zemes, no puķēm un putniem
Tu kaut ko sevī nes.

Ieraugot mani,
Tu iespurkšķi krastā
Un slēpies pie putniem.
Bet, kad ceriņi nozied,
Tu atver acis,
Zilas, silstošas acis,
Un baltas, drošas kājas
Atnes man tevi.

Mīlas svētdienas mājoklis ir cilvēka dvēsele.

Tikai cilvēks var cilvēkam laimi dot.

Mājas ir tur, kur roka atdusas rokā un kur labāk ellē nokāpt divatā kā debesīs - vienam.

Man nav jādzird vārdi. Es tos nolasu no tavas pieres. Es nevērtēju, es tikai vēroju. Man tu vari ticēt un uzticēties. Nāc, es tevi vedīšu.