Atstāj pēdas, jo pusaugu saule
Paliek. Tā nogrims vien aizparīt.
Atstāj pļavā. Atkal pa stiebriem
Vērmeļu rūgtas lāses rit.

Nezinu jūsu radu rakstus,
Kuri nu veidojas, kuri nu būs.
Nevaru nojaust, kurš pēdējais.
Zinu, kurš pirmais par zemi kļūst.

Uzliksim palsu nakts pieminekli.
Noliksim ziedus. Atkāpsimies.

Uģis atkal mums visiem cauri
Uz blēņu, uz blēņu rokām ies.

Parku celiņi aprij mani,
Vējš, uguni vilkdams, zēģelē.
Sāpes. Spēlēt man gribas.
Spēlēt uz liesmu ērģelēm.

Svaiga sarkana lente matos...
Asins, ko visu tu neatnes,
Asins, ko visu tu nedod,
Asins, bet tevis nav...

Vienpadsmit skolotas saules aprit.
Vienpadsmit ziemas bez vasarām.
Paliek, līdz aizaug.
Noskan, līdz apklust.
Sākot – sākot ar asarām,
Beidzot ar sarkanu šļakatu matos.
Varbūt uz piedurknes?

Tagad nu es.

ZALVĒ

Ne pūsmiņas. Un upē atspīd koks,
bet spāre novilks līniju, aiz kuras
tev klusums neizturams kļūs. Vien lūpas
kustēsies. Tu mēģināsi saprast,

kam labi nejūties šai rāmā novakarē;
pār savām acīm nevaldīsi, kodīs
siena guba, kad izkāps vaids
no upītes. Nekā tev rokās nebūs.

NĀVE IR CEĻĀ PIE TEVIS

nāve ir ceļā pie tevis
nāve ir palaista vaļā
un atrodas ceļā pie tevis

kopš tavas dzimšanas
atspere taisnojas
nāve ir ceļā pie tevis

sapņos es stāvu
ar mirdzošu zobenu
nāvei ceļā pie tevis

AINIŅA

uz ledus plikām ciskām
sēž divi Nogurumi
viens locīdamies gaudo
un otrais baro suni

un aukstās sala ķetnās
visapkārt brākš un trīs
ir visos kokos sarma
un saule debesīs

pieceļas un šurpu nāk
pirmais Nogurums
un otrais viņa pēdās
un aiz viņiem suns

DECEMBRA KONCERTS ASARU DZIEDZERIM

Nebūs tiesa, tu ceļā vēl esi,
es stāvu rindā pie kases,
nozilējušu mēli
čalim uzpīpēt prasu

Izmuldēts būs, žiglā „Concorde”
vizina tevi no Honkongas.
Visi vēl silītē dus, daži izpelnās sadegt sārtos.
Rietumvācija ietriec bumbu Maltas izlases vārtos.

Pacilāti mēs bungas sitam,
pūšam autotaures un svilpes.
Koncerti notiks Rīgā un Liepājā,
Alsungā, Talsos un Zilupē.

Rītausmas bālais un mirušais vaigs.
No pēdējiem krogiem met laukā,
mazliet indes ir iepilināts
manā dzeramā traukā.

Mazliet indes ir rīta avīzēs,
ielās nemaz nav gaismas.
Noraudājušies koki stāv
un zvērīgā aukstumā laistās

kā spoguļi milzīgā zālē,
kur cilvēki sarkst un bālē.
Bet mierīgs es varu uz skoliņu braukt,
sakodis zobus, un klusi kaukt.

Drūmajā miglā un mijkrēslī
ausīs skan skumīgais Let it be,
es čukstu, diezgan es esmu smacis.
Atdod man Džona Lenona acis.

RUDENS, RUDENS

Atkal atrodu debesis saulainās
Atkal tās pazaudēju
Spalva uz mana papīra
Cīnās ar stipru vēju
Un salīkusi
Iet klusi klusi
Nogurusi un izmisusi

Teic lietus no debess es nelīstu muļķīgs tas vārds

Es lejos
Es atmetu galvu un dzirdu: es smejos
Lietus un vējš un dubļi līdz ceļiem
Valda uz mana galda

Un mani valda viens abstrakts dievs kas visu pasauli valda

Man ir vieni dubļi brienami kopā ar jums

Ievedīsim Pānu lai vairojas Latvijas mežos
Krīt priekškars debesis tumst
Pāns nedzīvos Latvijas mežos

ar veldzējošu prieku
man gribas nākt pie tevis
ar valgu pieskārienu
kad tavā zemē nelīst

kad koku zari ir sausi
kā saulē guloša saule
un atmosfēras sprakšķi
skaras pie tavas dzirdes

lai ieslēdz tu radio savu
un dzirdi ka lietus līst
un gan jau arī pie tevis
vējš mani aiznesīs

es līšu es bungošu lapās
un skriešu pa asajiem stumbriem
maza lāsīte valguma
izbāztiem muzeja stumbriem

nekad nebūs par nāvi
tie bauros un kārpīs zemi
tie auļos gar tavu logu
Emī

Apvīlē nagus, lai neķeras viņas zeķēs
Kad vakars nāk virsū un viņa tev iepretim sēd,
Mūziku klausās, un labi, ka viņai smeķē,
Kad aizver tā acis un laiski ābolu ēd.

Piecelies, izņem to augli viņai no rokām,
Lai tava ķetna par glāstošu roku kļūst,
Lai biezākie dzelži starp taviem pirkstiem lokās,
Lai atliecas tērauda āķi, celtņu ķēdes lai trūkst.

Un konveijers klusi gar aizvērtām acīm slīdēs,
Vien viņas glāsmainā āda piekļāvusies tev spītēs.

ko tad es varu prasīt
kur tad tev neļaut iet
tikai sapnīši lido
pulcējas vienuviet

mazi pavisam basi
no aukstuma sārti un stīvi
par mazliet mīļāku tevi
pavisam citādu dzīvi

IENIRSTI, DZIRDĒSI SOĻUS

Delfīns peldoša sala
tālas un siltas jūras
peldam un nirstam un spēlējamies
peldam un nirstam un mirstam

ai mūsu siltajās dzelmēs
mirguļo mājokļu dzeltenās ugunis
prožektori pār līci
ekstāzē staro virs galvas

es tevī ienāku tuvu
delfīniņ peldošā sala
peldam un nirstam un spēlējamies
peldam un nirstam un mirstam

apstāšanās un viļņi
vēstules pludmales oļi
daļa no manis pie tevis aiziet
ienirsti dzirdēsi soļus

Mīlulīt, ienāc manā cellē,
redzēsi, kāpēc es esmu tik dažāds –
ar mūžīgu nogurumu un bažām,
siltu segu un grāmatām dažām.

- Es nolaidos tevī kā alpīnists ellē.
Skaistulīt, kāpēc tev pelēka seja
un sabeigtas rociņas klēpī?
Šī vēl nav īstākā bēdu leja,
te retumis uzrakstās kāda dzeja.

- Skrien sāpes kā zviedru ķēniņš uz slēpēm.