Pēdējā atvadīšanās no dziesmiņas

Un dziesmiņa jau
Ir aizlidojusi...
Kur viņa slēpsies,
Kad ieroči runās?
It kā atlicis vienkārši rakstīt un katru
vārdiņu svērt ar visas pasaules zeltu
un laikam arī tas būs par velti.
Kur tu slēpsies,
Kur tu bēgsi,
Lakstīgala, vālodzīt?
Vai es spēšu
Izrauties
Tevi apraudzīt?
Klusi pasēdēt uz celma,
Kad visapkārt zāle degs...

Cik puišu,
Cik helikopteru
Pa to laiku
Mūs segs?
Un kad es celšos un iešu,
Tu neķeries man ap kaklu.
Es zinu, tu viegla,
Mana dziesmiņa, esi,
Bet manā uzkabē
Brīvu vietu vairs nav.

”Es karā aiziedams”

Man negribas šodienas karā aiziet,
Māsu lielā pilsētā šūpulī atstāt.
Vēl mazāk man gribās no kariņa pārnākt,
Es jaušu, ko māsa būs pierakstījusi.

Ko daru es

Es atgriežos, es atgriežos,
Savā dzīvītē ieskatos
Un cenšos to neuzkrītoši darīt.
Lai to nepamanu
Es pats, es –
Kāds būšu parīt.

Pēdējais dotajā zemes rajonā

Jūras krastā es skatos debesīs
Un ceru, ka tās mani nonesīs
Zvaigžņu meiteni, kas mani mīlēs.

Un cerība nepiepildāmā,
Manu augumu vildama,
Žņaudz kaklu aukstajās spīlēs.

Džimam

Es sētā dzenāju bumbu, o, Džim!
Es blēņoties pagrabā lienu, o, Džim!
Resnulis, ķildojas sētā ar kaimiņiem
agresīviem un tieviem.
Tad jumta korē es sēžu
Un šīferi plēšu, o, Džim, o, skaistais Džim!

Es uzvelku pirmo smēķi, o, Džim!
Un tā ir Kamieļa tabaka, o, Džim!
Tad kopā ar veco Selindžeru
mēs Gulbja zvaigznājā strīdamies abi, o, Džim!
Ceru, mēs viens pret otru
Būsim labi, o, Džim, o, skaistais Džim!

Dziesmiņa aizlidojusi

Ilgi skatos uz pēdām,
cenšos bēdāties klusi.
Vai mana dziesmiņa
pate ir aizgājusi?
Vai tu viņu man
esi paslēpusi?


Putna pēdiņas sniegā,
vienkāršais ornaments.
Viņš šeit ir savicinājis spārnus
un aizlaidies
kliegdams

Tagad es
tajā vietā stāvu

Astronomija
Ir man naidīga
Es nevēlos debesīs
Ieraudzīt marsu

VASARAS RĪTA GAISMAS BALĀDE

ielas ir zaļas un tukšas
jo šis ir vasaras rīts
kājas kā divi durkļi
urbjas zemē un trīc

soli pa solim
šī asā deja
bet asinis nenotek
asaras netek
vien ūdens renstelē
tek
šonakt ir lijis šonakt ir lijis
asfalts ir tīrs
garas un melnas domas domā
ejošais vīrs

soli pa solim
šī asā deja
bet asinis nenotek
asaras netek
vien ūdens renstelē
tek

tam vīram vēl silti pelni
glabājas azotē
nekas vairs nelīp pie viņa
zābaku pazolēm

soli pa solim
šī asā deja
bet asinis nenotek
asaras netek
vien ūdens renstelē tek
katru vasaras rītu
šis vīrs pa ieliņām klīst
piedodiet viņam visi
kas mājojat debesīs

soli pa solim
šī asā deja
bet asinis nenotek
asaras netek
vien ūdens renstelē tek

Lai nekavētu procesiju drūmo –
Aiz vīra vīrs pa augstu tiltu iet,
Tik viņu elpa – manas zemes gaiss
Un smagās dūres – debesis un elle.
Lai nekavētu procesiju drūmo,
Es uzlidoju kokā: divās stundās
No maniem vīteriem un treļļiem gaiss
Par asu spelti kļuva,
nāvēja tos vīrus...
Un attaisnojās procesijas drūmums.

Gribēt un varēt
Tikai iedomāties karu.
----------------------------
iesvaidi sevi
ar slapjo zāli upmalā līdz ceļiem
par mācekli
šim apdullinošajam vakaram

lai ik vizošas straumītes ceļš
upes lielajā straumē
tev redzams un saprotams top
kad krēsla paliek
tumšāka un sārtojas
un visas debesis un tikai
ir tavs noziegums
un sarecējušu asiņu krāsā

neļauj drebēt savai rokai
nenotrauc rasu neatstāj pēdas
kas tik viegli iesūcas
dresētās kaskotās galvās
iesvaidi sevi
par upes mācekli
par tās niedres mācekli
kas vistālāk upē aug
un uz kuras
paliks pēdas

asins pēdiņa no tava ievainojuma

pirms automāts sāks kapāt
pretējo krastu
tev tur jātiek peldus vai līšus
iesvaidi sevi par ūdens mācekli
apmāni asinssuņus

ATSTĀTAIS TILTS

tikai dūmi dūmi
tikai grants un smilts
klepojoši krūmi
un viens atstāts rīts

līkumu met ceļi
tiltā nesatiekas
reizēm pārbrauc veļi
un tas arī liekas

Esi klus pret mani,
Vārīsim pelnu putru.

Tas būs klusums
Ar oglītēm apakšā.

Ja būs vējš,
Oglītes iekvēlosies

Un pajuks uz visām pusēm.

Un mēs varēsim
Nomirt reizē

Kā esam solījušies.

ar baltu balodi uz pirksta
tu dziļi pļavā atrodies
un palaid neklausīgo putnu
no raspodiņa padzerties

un vilinājums līdzi doties
liek bēdās grimt un šaubīties
jo tālu meitene ko mīli
un vecāki vēl tālāk dievs

kā nicinādams tavu stomīšanos
pār pļavu nokrīt sastingums
un miers
nāk līču ločiem atpakaļ tavs putniņš
tam guzā alus knābī siers

Ojāram Vācietim

un pēkšņi man liekas
neko nedrīkst dedzināt
dzirdējis esmu pagales gailam

man reizē sirds un Visums sāp
bet cilvēku nedrīkst tā sāpināt

gaismas gadus ar
gaismas ātrumu
mana roka pie mīļotās iet
un kad viņa pie mīļotās nonāk
man jau acis
ar zemenēm ciet

man reizē sirds un Visums sāp
bet cilvēku nedrīkst tā sāpināt

es spēlēju klavieres
spēlēju klavieres
gaismas meldija cilvēcē iet
un kad viņa pie cilvēces nonāk
man jau acis
ar zemenēm ciet

es stāvu viļņainā pļavā
atvases dzenu un lapas
vēji pieglauž un kārto pļavu
ir liesmiņa stiebriņš katrs
un es vairs nevaru dedzināt
bet man var sāpēt
un man sāp.
Visums, sirds un tāpat.

Es vienmēr pilēšu vērmelēm,
Nav tāda, kas mūžam to ļautu.
Es vienmēr lāsošu vērmelēm,
Lai visus kopā reiz pļautu.

Jo mēs esam viena zāle
Mūžam kapos un ceļmalās