PTERODAKTILS

Kvēlošas lodes kā nešpetni odi
laidelējās virs ūdens.
Bārdains un tievs staigāja dievs,
atkaudamies no kvēlošām lodēm.

Sauļu stari kā saknes, kā zari
saplēsa kosmu gabalu gabalos,
sistēmām druskas tika, ko uzkost.
Dievs vēlēja drusku uzposties,

jo dzimis bij mūsu tēvs okeāns
(oda pēc skābiem kāpostiem skāņi).
Zvaigznes aizspieda nāsis,
aizcirta sfēru slēģus.

Pierijies nēģu –
zobains un tievs, pelēks vai zils -,
no dzelmes uznira pterodaktils...

Šī liecība tāla no aizseniem laikiem
mūsu cildenos sentēvus vīla.
Tie rakstīja himnas daktilā,
Un tāles bij debeszilas...

Mēs stāvējām kūmās pterodaktilam
Un kūlām 30-metrīgas astes.

DZEJOLIS PAR KUKURŪZU

tavas acis tik zaļas
kā kukurūza
tavas plaukstas tik mazas
kā kukurūza
tik stingrās formās
kā Kārlim Krūzam
ap tavu māju
aug kukurūza
tu ej uz aku
ar zaļo krūzi
uz krūzes stāv rakstīts
„kukurūza”

Tu esi sārtvaidze brigadiere
Es kolhoza traktorists stalts
Vakara vēsma glāsta mums pieres
Mēs ejam kurp sirdis sauc

LIDOJUMS KOPĀ AR KOKU

Es uzkāpu kokā, es lūkojos tālē,
Es redzēju tālē, kā dienas bālē,
Un sapinās skatiens biezajā zālē

Un gribēju ātrāk tikt zemē no koka,
Pie apaļā stumbra pielipa roka –
Es norāvu ādu, tik lipīgas bija

Asaras biezās, no koka kas lija.
Koks ierēcās mokās, koks iestenējās
(jau maijvabole mūs abus smēja

un trīcēja debesis varenos smieklos),
un likās, ka koks mani nokratīt tiecas.
Bet saaugām kopā, mēs salipām cieši

Kā kovbojs ar zirgu: man izauga pieši
Pie basajām pēdām un atvēzās spārni
varenām vēdām,
Un debesīs augstu mēs uzlidojām –
No saviem mīļajiem projām.
- Paldies tev, dēls, par vēl vienām bēdām. –
Redzēju māti skvēriņā sēdam.

- Ai, pieņem mani, debesu vikār,
Ai, nebūs tik prasti, kā bija ar Ikaru! –
Bet spārnus stindzina bēdu cements,

Jo katram ir tā, kā viņam tas nolemts.
Koks, paliec par ,māju, es būšu par skudru,
Man sīkus zarus un skujas būs vandīt.

Vēl laiciņu koki pa debesīm joņos,
Pa debesīm – dzelzsbetona toņos.

VAKARS VIENĀ KRODZIŅĀ

tur lāso pa logu un lejup slīd
un iepinas krunkainā sejā

tur veča dzer absintu īdēdama
un galdiņš zem elkoņiem smejas

tad rīdīti suņi ielaužas krogā
un melnas zeķes ietriecas logā
dodiet man gadsimtos ārdētu steku
kaktā Ziemeļnieks kaujas ar Tulūzu-Lotreku

ATMODA

ar spoguļkarpu ķeselē
viens reibis vīrs guļ renstelē

un atdzīvojas spogulis
no slapjuma kur nogūlies

un atspulgojot debesis
peld karpa prom no zemes šīs

vīrs jautā ģīmi pacēlis
kas noticis kas noticis

Ripieno

jau tavi vārdi ir zārdi
būs labi būs labi ko ārdies
neviens tevi netur kāp tad kāp
bet kas tev stiprāk par nāvi sāp
pateic un tevi uzmanīt beigšu

Concertino

labi labi gan negaiss būs
vētra jūs dzīs un spārdīs
zibens nemirst nesarūs
perkona dārdi

Ripieno

par vēlu zaļknābi knēveli
tu atceries mūs
poēt ai poēt
nabadzīgi tev jādzīvo būs

Concertino

es grbēju vismaz priecīgs būt
ja nevaru visu zināt
es gribēju goda svārkus šūt
jūs mani apbēdināt

Ripieno

mēs esam zārdi
un destilēts ūdens
mēs esam vārdi
un pērnais rudens

iztop vai neiztop būsi tāds pats

Concertino

es mūžīgs būdams
jums nevaru iztapt
mana nāve pļauj zāli
ar savu izkapti

Ripieno

mēs esam zārdi
un destilēts ūdens
mēs esam vārdi
un pērnais rudens

ko mēs varam tev līdzēt?

Concertino

es gribu par nāvi
plecīgu sievu
kas labi pļautu
un bijātos dieva

Ripieno

mēs esam zārdi
un destilēts ūdens
mēs esam vārdi
un pērnais rudens

ko mēs varam tev līdzēt?

Concertino

lai es krītu kā pīpene
pašā tveicīgā tvīkumā
lai man nepiemetas nekas
no sirmuma un no līkuma

ES GRIBU ŪDENS BŪT

Vai upe kādreiz tautas bēdas nav?
Kad redzam mākoņus,
Kas visur ir, kas zina?
Tā tautām skumju ūdensaudus aust
Par saviem dēliem dziļi ūdeņos,
Jo tie, kas pāri gājuši,
Jo tie, kas nepazina,- tie nebij mākoņi,
Tie uguns, pulvers bija,
Tie ūdens pretstats mūžīgais –
Kaut sveši –,
Tiem pašiem savas upes bij
Un savu tautu bēdas,
Un mākoņi tur pašu debesīs,
Kas visas tautas pazīst
Un rūgti nolīst pāri uzvandītai zemei.
Es gribu ūdens būt, tas mūžīgais un gudrais,
Kas savus, svešus nepazīst
Un savus lietus audus auž,
Un neiet ugunī---

Jūs nedusmojiet, vecie karavīri
Jūs nedusmojiet vecie karavīri,
Par manu ķīvītes kliedzienu miglā.

Esmu tik nesamaitāts un naivs
Un pulveri ostīt dabūjis neesmu,
Šo zāli jūs slēpjat no mums,
paldies,
vienīgi:

mēs esam tie,
kam būs jāiet;
viņas ir tās,
kam būs jāgaida;

mūsu bērniem varbūt
nekad un nekur nebūs jāiet.