KRASTA RUNA

Krasta viļņi un vējš, un
latviska jūra sirdī
Spīvi mēdās un šņākuļo,
sāpīgi skar manu dzirdi.

Ilgi stāvēt un salt, un
degunam tecēt sev lieku,
Dvēseli izsaldēju un galvu
ar tīri latvisku prieku.

Jūra veļas un sabrūk, un
veļas atkal un jūk.
(Citi veļas un sabrūk, un
veļas atkal un jūk.)

Mūžu mūžos, laiku laikos,
tagad vai nekad.
Turies, mute, paciet, sēža,
aizveries, dvēseles bad!

Kaut kas virmojošs, kaut kas
saviļņots, kaut kas karsts –
Un vēl turas, esmu dzīvs,
man ir svars.
Un nekā no tevis vairs nevar
redzēt, ne laivu, ne buru.
Un es kā Dēmostens
bļauju uz jūru.

Klusu skalojas viļņi ap stāvošā kuģa sāniem
kā divdesmit meiteņu rokas, kas atraujas
neviļus glāstā
no pieras, kas pilna ar nodomiem rāmiem,
un mutes, pilnas ar mīļvārdiem zaļiem
kā jūra, un tikpat klusu kā jūra
tos klāsta.
Nāk prātā domas par kuģiem, tie
nogrimst bez viena vaida
un jūras meteņu rokas virpulī savijas pāri,
bet tomēr man jābrauc ar kuģi savu,
tik žiglu kā vasaras spāre,
kur savādi kalni stāv nomodā savā,
kur cilvēki atstāj smaidus

un uzmanīgi dodas pa stāvajām nogāzēm
lejup.
Divdesmit meiteņu rokas dej
vējiņa uzpūstos viļņos,
svaiga brīze liek mīļumam rādīties
drūmos marmora ciļņos,
bet miruši nabagi visi, kas zināja dzīvības deju

uz nāves sliekšņa.
Ar pilnām burām es tagad uz turieni eju.

Neklepo, tu aizbiedēsi veļus,
Kas sagājuši virtuvē un vāra kartupeļus.

Aiz sienas nerimstot skan klusas, klusas balsis.
Un trauki grab, un, liekas, atskan valsis.

Kāds spēlē mutes ermoņikas neredzamas
Un sagādā mums sāpes nebeidzamas.

Mēs esam pārstājuši visu pārdzīvot,
Bet viņi izliekas, ka nesaprot.

Un visi miega zāles dzer, lai nedzirdētu veļus.
Un mana sieva mizo viņiem kartupeļus.

Mēs gaidās dzīvojam, un, augi, atkal naktī
Tie sanāk virtuvē un valsē savā taktī,

Tie raksta spoguļos, un viņu dzejas
No rītiem maigi glāsta mūsu sejas.

Tais rītos gaudenos, kad visi nikni ceļas,
Pēc zemes smaržo virtuve, pēc sairušas veļas.
Un krēsli virtuvē mums pajautā, kā klājas.
Viens šķīvis pats no sevis ņem un nomazgājas.
Kur, cilvēk, dvēsele, tie ir mūsu veļi
Un mūsu virtuve, un mūsu kartupeļi.

DEDALS UN IKARS

(Un ņemas gadus un gadus, vēl ilgāk,
Līdz pataisa spārnus. Bet puika
Blandās pa Krētu un mīlē meitas)

Tie paceļas gaisā un lido blakus
Guļ apakšā salās kā balti kauli
Ak tavu lidošanu traku
Bet vecais māca neaizmirst sauli

Šķeļ spārni gaisu kas apkārt žūžo
Un dievi skatās pa milzīgiem logiem
Tēvs izstāsta dēlam savu mūžu
Dēls izklaidē tēvu ar puiciskiem jokiem

Tēvs stāsta kā sveces gaismā lasījis Robisonu
Dēls nupat ir atdzejojis Apolinēra Zonu
Tēvs piemin Ikara māti ar vismīļākajiem vārdiem
Dēls pavedis bagātnieci
Un padzīs aizpilsētas vārtiem

Es tevi mīlu tēvs kam biji tik bargs tur lejā
Tēvs vicina platos spārnus un dārdoši smejas
Jo puika ir stingri jātur
kamēr tam izdīgst ūsas
Līdz puikam uzrodas spēki
un maigums pa dzīslām kūsā

Dēls uzšaujas stāvu gaisā un dzied
un met nāves cilpas
Aizmirsis visas pārestības vēzē spārnus
un svilpo
Līdz kūstošais vasks viņam uz muguras pil
Ai milzīgais jūras plašum tu esi drausmīgi zils

Bet mēģināšu vēl nolaisties
Vēl spārni mazlietiņ turas
Viņš zobus sakož un cīnās
Virs jūras

Nāves nojausma apmiglo acis skaistās un platās
Tēvs lido tālāk lido
un neatskatās

Dzīvu radību atmiņa dzīva,
Mirušam atmiņa neguļ,
Mirušam mirusi,
Dzīvam guļ kopā ar dzīvu –

Es eju un apguļos
Atmiņai blakus,
Tāltālu lietū un puķē.
Guli, mīļā.

Vai gaišiem ceriņiem
Pušķotu katafalku?

Atmiņ, kad mēs būsim veci,
Tad pasaki –

Kuros bēniņos
Es atstāju savu
Gaišiem ceriņiem
Pušķoto

Atmiņa – tāpat mūžs.
Tāpat viena.

Palīdz, atmiņa:
Lai bezgalība rauj to manu ilgo ceļu
Uz iznīcību!

Viss jau ir bijis, atmiņa, -
Ko lai es daru, tu pasaki.

Vai lai mājā no upes un koka,
(Kur manas dvēseles ļaudis
Mīt savās neatrodamajās istabās,
Bezgala asinsvadu koridoros)
Vai lai pasaulē mazā,
Bez kuras miris tieku,
Ienesu vienu ceriņu baltu?

Aiz muguras tā elpo klusi...
Vai nebaidies? Tava atmiņa
Aizmigusi.
Nevienu soli.
Ne tuvāk.
Ne prom.

Un tu atskaties uz atmiņu savu –
Tāpat, lai ieraudzītu bērnu:

Starp divi elpām maldās bērns
Un līki satverošām saknēm,
Kas aug no baltas mūžības
Tāpat, uz savu galu.

(nevienu soli.
Ne tuvāk.
Ne prom.)

Un tu saproti sevi kā bērnu:
Tai brīdī esi spēcīgs. Cits ir māņi.

AIZMIGUSĪ ATMIŅA

Neaizmirstules puķē
Un sliekā, kas atceras lietu...
Vai sliekai prāts?
To pajautā man.

Lai kādas asinis puķei
Un sliekai ar nepārālietu,
Tām dzīvām būs
Savs prāts, savs, godaprāts,
Atmiņa mana.

Neaizmirstules puķē
Un sliekā, kas atceras lietu,
Guļ atmiņa mana.

Dzīvas radības
Ar manu atmiņu.

Atminot dzīvas.

padebešos iet
nekad nenolīt
tevi neiztraucēt,
zemenīt


bet kokam piedurties
(dvēsele kokā mīt)
asaras kā sveķi
un tu, zemenīt

matiem uzliesmojot
meteorīts krīt
šūpojas virs tevis,
zemenīt

būt vēl dzīvam sveci likt
acis aizdarīt
te ir nāve tur ir nāve,
zemenīt

ej pār laukumu piedrazotu
izvairīdamies kā nu proti
no atlūzām raibām un asām
aiz muguras pāļu dzinējs lēkā
kā likums kas stājies spēkā

kā savā mājā tu staigā
pa izgāztuvi
ar acīm kāri meklēdams
savu palaistuvi

aiz muguras pāļu dzinējs lēkā
kā likums kas stājies spēkā

TU VĒL SKATIES

Viss, it viss
putekļu pulverī pārbirzis.

Zināmas atmiņas klūpot
iet uz soda vietu
kādā mežā, ko rīts
ir skāris.

Un lietus vēl pil
no skumjām,
un liekas, ka migla
vaimanā
profesionāli un sirdi plosoši.

Viss, it viss –
kas tad paliks –
pielādē man,
tu vēl skaties.

DZEJOLIS PAR ĶIMENĒM

Varbūt plūdīs alus upe,
varbūt smaržos pēc ķimenēm,
varbūt es beidzot pabeidzis būšu
stāstu par divām ģimenēm.

Dzīvoja divas ģimenes,
kas ēda vienīgi ķimenes.
Lika pie sienas abas ģimenes,
tajā vietā vēl smaržo ķimenes.

Atnāc, es stāstiņu rādīšu kādam,
kas ar tām lietām ķimerē.
Varbūt plūdīs alus upe,
varbūt smaržos pēc ķimenēm.

Vēl tālāk gados –

ej, vecīt, ej
pa ceļu starp krūtīm,
uz netīrām rūtīm
pa lāsītei dej,
ej, vecīt, ej!

Gados vēl tālāk –

ej, vecīt, ej
pa ceļu starp krūtīm
piepeši pagriez pa kreisi
kambaros pukstošajos,
izjūti sāļumu pēdējo reizi
viņas mīļumos gurstošajos.
Uz netīrām rūtīm
pa lāsītei dej,
ej, vecīt, droši, ej, vecīt, ej.

Gados vēl tālāk
Un tā, un tā tālāk –

ej un saproti izmisumu,
kuru par mīlēšanu var saukt,
lai tad vari, vecumam pienākot,
sēdēt ārā un ilg ilgi kaukt.
Uz netīrām rūtīm
pa lāsītei dej,
pa ceļu starp krūtīm
savai sievietei.

EKSOTISKA SALA

Aizpeldēsim uz salu
un izdzersim tur savu alu!


Es redzu, kā mirguļo pasaules mala,
fatamorgāna, smilšu sala.

Ir ūdens spogulis bezgalīgs,
caurspīdīgs, gluds un nevainīgs.

Zilganas zivis pa leju šaudās,
tās visur staigā, bet neapmaldās.

Uz salas es gribu ieraudzīt krabi,
Kas lodā pie zemes tāpat kā mēs abi.

Grabi,
krabi:

abi
labi!

Abi
labi!

Grabi
krabi.