Lai skolotājs prasa no skolniekiem nevis stundā teikto vārdu atcerēšanos, bet to jēgu un būtību; lai par savas apmācības noderīgumu viņš spriež nevis pēc skolnieka atmiņas, bet pēc dzīves.

Ar to vēl ir par maz, ka audzināšana mūs nesabojā, -vajadzīgs, lai tā mūs izveidotu labākus.

Es gribētu gan redzēt, kā Paliels vai Pompejs – šie mūsu laika lieliskie dejotāji – iemācītu mums piruetes, tikai demonstrēdami tās mūsu priekšā un neizkustinādami mūs no vietas; gluži tā to dara daudzi mūsu audzinātāji, kuri vēlas izveidot mūsu saprātu, to nemaz neizkustinot un neradot tam vajadzību kustēties. Vai gan mēs iemācītos vadīt zirgu, rīkoties ar šķēpu, kokli vai savu balsi, tos diendienā nevingrot? Bet daži audzinātāji grib, lai mēs iemācītos pareizi spriest un skaisti runāt, nevingrinādamies ne runāšanā, ne spriešanā. Taču šo spēju ieaudzināšanas laikā visam, kas notiek mūsu acu priekšā, ir mācību grāmatas vērtība: gan pāža nedarbs, gan sulaiņa muļķība, gan galda sarunas – tas viss ir jauna barība mūsu saprātam.

Bērniem jādod vieta dzīvē nevis atbilstoši viņu tēvu spējām, bet atbilstoši viņu pašu dvēseles spējām.

Nav jāaudzina tikai dvēsele vai tikai ķermenis, bet viss cilvēks; viņu nedrīkst sadalīt divās daļās.

Ja jūs gribat, lai bērns baidītos no kauna un soda, nepieradiniet viņu pie tiem. Pieradiniet viņu pie sviedriem un aukstuma, pie vēja un dedzinošās saules, pie visām briesmām, kas viņam jānicina; atradiniet viņu no jebkāda vārīguma attiecībā uz apģērbu un guļvietu, uz ēdienu un dzērienu, pieradiniet viņu pie visa.

Kāda gan nozīme izglītot garu, ja darbi neiet kopsolī ar to.

Vispirmām kārtām lai bērnam iemāca piekāpties un nolikt ieročus patiesības priekšā, tiklīdz viņš tos ierauga, - neatkarīgi no tā, vai šī patiesība ir dzimusi viņa pretinieka rokās vai viņā pašā kādas pēkšņas apskaidrības rezultātā.

Lai skolnieka sirdsapziņa un tikums atspoguļojas viņa runā, un lai viņam nebūtu cita vadoņa kā tikai saprāts. Lai viņam māca saprast to, ka, atzīstot kļūdu, kuru pats pieļāvis savā runā, pat ja to neviens cits nebūtu pamanījis, viņš apliecinās savu prātu un patiesumu, pēc kā arī viņam pirmām kārtām jātiecas; savu maldu spītīga aizstāvēšana ir ikdienišķa parādība, kas visbiežāk raksturīga viszemākajām dvēselēm; māka apdomāties un sevi pārlabot, atzīt strīda karstumā savu kļūdīšanos – tās ir retas, vērtīgas un filozofiem raksturīgas īpašības.

Cieņa jāiemanto ar tikumu un saprātu bet mīlestība – ar labestību un tikuma maigumu.

Ja pastāv kāds patiesi dabisks likums, kāds instinkts, kas vienlīdz izpaužas tiklab dzīvniekiem, kā cilvēkiem (kaut gan tas ir apstrīdami), tad, manuprāt, aiz ikvienam dzīvniekam piemītošās tieksmes pasargāt sevi un izvairīties no visa kaitīgā otrajā vietā atrodas vecāku mīlestība uz saviem pēcnācējiem. Un, tā kā daba mums, šķiet, to paredzējusi Visuma auglīgas un secīgas attīstības nolūkā, tad nav jābrīnās, ka atgriezeniskā saite – bērnu mīlestība uz vecākiem – nav tik spēcīga.

Nožēlojams tas tēvs, kura bērnu mīlestība ir atkarīga no tā, cik nepieciešama tiem viņa palīdzība.

Neviens cilvēks, kurš godājami nodzīvojis savu mūžu, nevar piedzīvot tik nožēlojamas vecumdienas, lai nebaudītu cieņu, it īpaši no paša bērniem, kuru dvēseles jau laikus vajag noskaņot pienākuma pildīšanai, izmantojot prāta apsvērumus, nevis grūtību, nabadzības, rupjības un spēka līdzekļus.

To, ko nav izdevies panākt ar prātu, tālredzību un prasmi, nekādi nav iespējams panākt ar spēku.

Es neesmu redzējis, ka rīkstes panāktu kaut ko citu kā vien gļēvulību un viltīgu ietiepību.