Kļūdas bieži aizslīd nepamanītas, bet nespēja tās saskatīt, ja mums tās parāda, liecina par neveselu domāšanu.

Gudrība nepadara stiprākus mūsu dabiskos dotumus.

Dvēsele, kurā mājo filozofija, ar savu veselību dziedina arī ķermeni. Tā nepieciešami izstaro mieru un apmierinātību, kas tajā valda, tā pārveido mūsu ārieni pēc savas līdzības un piešķir tai patīkamu lepnumu, darbīgu un līksmu izturēšanos, apmierinātību un labsirdīgu stāju.

Filozofija nav spējusi atrast tādu ceļu uz iekšēju mieru, kas būtu derīgs visiem – tas katram jāmeklē pašam!

Ļoti dīvaini, ka mūsu gadsimtā filozofija pat domājošu cilvēku vidū nav nekas vairāk kā tukšs un būtībā neko nenozīmējošs vārds; tai nav nekāda pielietojuma un nekādas vērtības ne ļaužu spriedumos, ne darbos. Es domāju, ka tam par cēloni ir tie muļķīgie strīdi, ar kādiem tā apņemta. Dziļi maldās tie, kas to tēlo kā bērnam nepieejamu, ar sarauktu pieri, lielām pinkainām uzacīm un briesmīgu. Kurš gan tai uzlicis šo melīgo, bālo un pretīgo masku? Īstenībā nav nekā jaukāka, līksmāka un priecīgāka, es gandrīz teiktu – trakulīgāka. Filozofija aicina tikai uz svinībām un līksmību. Ja mēs redzam skumju un sadrūmušu seju, tad ir skaidrs, ka filozofija tur nemājo.

Tas, kurš jautāja Kratejam, cik ilgi vajag filozofēt, saņēma atbildi: „Tik ilgi, līdz mūsu karaspēku vairs nekomandēs ēzeļu dzinēji.”

Nepavisam nevajag vienmēr pateikt visu, jo tā būtu muļķība; bet, ja ko saka, tam jāatbilst mūsu domām, jo pretējā gadījumā tā būtu krāpšana.

Mums līdz noteiktai robežai jāpakļaujas dabas balsij, taču mēs nedrīkstam ļauties tās tirāniskajai varai; vienīgi prātam ir jāvalda pār mūsu vēlmēm.

Sīkumaini apdomīgs saprātīgums ir nāvīgs ienaidnieks dižiem pasākumiem.

Pats svarīgākais ir ieaudzināt tieksmi pēc zinātnes, citādi mēs izaudzināsim vienkārši ar grāmatu gudrībām apkrautus ēzeļus. Viņus ar rīkstēm piespiež glabāt tarbu ar zināšanām, bet, lai šīs zināšanas dotu kādu labumu, nepietiek tās tikai glabāt vien, - vajag ar tām piesātināties.

Gluži tāpat kā zemkopībā pati sēšana un arī pirms sējas veicamie priekšdarbi ir zināmi un viegli, bet, tiklīdz iesētais mostas dzīvei, mēs sastopamies ar daudziem dažādiem darbiem un grūtībām, arī pie cilvēkiem nav liela māka tos iesēt; bet, tiklīdz tie ir piedzimuši, mums uzgulstas visdažādāko rūpju nasta, pilna raižu un uztraukuma par to, kā tos izaudzināt un izglītot.

Paradums ir ļoti neiecietīgs un nodevīgs audzinātājs. Mazpamazām, slepus tas iedibina savas varas pamatu; bet, kad ar šādu maigu un pieticīgu sākumu tas ar laika palīdzību ir iesakņojies un nostiprinājies, tad tas tūdaļ atklāj mums savu neganto un tirānisko seju, pret kuru mēs tad vairs neuzdrīkstamies pat pacelt acis.

Mūsu ausis bez apstājas pieskandina ar dažnedažādām zinībām, gluži kā kad lietu ūdeni piltuvē, un mūsu uzdevums ir atkārtot to, kas mums ir stāstīts. Es gribētu, ka jūsu dēla audzinātājs nevadītos pēc šīs metodes un jau no paša sākuma atkarībā no viņam uzticētā bērna dvēseles spējām liktu viņam pārbaudīt šīs spējas, nomēģinot dažādu lietu garšu, tās patstāvīgi izvēloties un mācoties tās atšķirt, dažreiz viņam parādot ceļu, citreiz liekot viņam pašam to atrast.

Rīkoties tā, kā to dara daži autori, - līdz pat nagu galiem ietērpties svešā bruņojumā, izpildīt nodomāto (un tas ir viegli izdarāms vispārizglītotiem cilvēkiem), izmantojot senās gudrības, kas izkaisītas gan te, gan tur, no to puses, kuri vēlas noslēpt aizguvumu un padarīt tās par savām domām, pirmkārt, ir negodīgi un nožēlojami, jo, tā kā viņos pašos nav nekā vērtīga, viņi cenšas izcelties ar svešām vērtībām, otrkārt, tā ir liela muļķība – apmierināties ar neizglītotā pūļa atzinību, kas iegūta ar krāpšanas palīdzību, zaudējot jebkādu cieņu izglītotu cilvēku acīs, kas rauc degunu, redzot šo aizgūto raibumu.

Prasme nolaisties līdz bērna interesēm un tās vadīt norāda uz augstu un stipru dvēseli.