Dzīve ir atkarīga no citu gribas, nāve – tikai no mūsējās.

Vienmēr jātur apautas kājas un jābūt gatavam izceļot.

Dažreiz vecumam pirmais padodas ķermenis, citreiz – gars, es esmu redzējis daudzus piemērus, kad prāts kļuvis vārgs ātrāk nekā kuņģis vai kājas; un šis ļaunums ir jo bīstamāks tāpēc, ka pašam cietējam tas ir mazāk manāms un izpaužas slēptākā veidā.

Mēs uzskatām nāvi, nabadzību, sāpes par saviem galvenajiem ienaidniekiem. Bet kurš gan nezina, ka to pašu nāvi, ko sauc par šausmīgāko no visām lietām, citi uzskata par vienīgo patvērumu no šīs dzīves mokām, visaugstāko dabas vērtību, vienīgo mūsu brīvības balstu, visērtāko un ātrāko līdzekli, kā atbrīvoties no visām likstām. Un gluži tāpat kā vieni to sagaida trīcoši un pārbijušies, citi to uzņem daudz līksmāk nekā dzīvību.

Lai arī kur beigtos jūsu dzīve, tur ir tās beigas. Dzīves derīgumu mēra nevis ar laiku, bet ar prasmi to izmantot: dažs, kas dzīvojis maz, ir daudz dzīvojis; netūļājieties, kamēr jūs esat šeit. Jūsu dzīves ilgums ir atkarīgs no pašu gribas, nevis no nodzīvoto gadu skaita.

Saprāts liek mums izģērbties, kad drānas kļuvušas par smagām, un apgulties, kad kājas vairs nespēj mūs noturēt.

Neprasme laikus atzīt nespēku un milzīgo pārmaiņu, ko gaidi gluži dabiski uzspiež gan mūsu ķermenim, gan dvēselei un kas, manuprāt, abos gadījumos ir vienādi liela (ja vien dvēsele nav skarta vēl vairāk), ir pazudinājusi daudzu ievērojamu vīru labo slavu.

Pilnīgu veselību mēs nekad neizjūtam tā, kā visniecīgāko no slimībām.

Mēs esam dzimuši lai darbotos.

Ja mēs cilvēku sabiedrībā izvēlēsimies visnepieciešamāko un visderīgāko darbību, tad tā būs laulība.

Lai izšķirtu strīdu par kādu zemes gabaliņu, no veselas tautas vajag izvēlēties duci piemērotu cilvēku; bet mūsu sliecības un mūsu rīcības, kas īstenībā ir visgrūtākās lietas, mēs nododam vērtēšanai masām, pūlim.

Kam gan līdz zinātne, ja nav saprāta?

Tam, kas nav apguvis labestības zinātni, visas citas zinātnes ir kaitīgas.

Zinātne nepastāv tikai tādēļ, lai dotu gaismu dvēselei, kurai pašai tās nav, ne arī tādēļ, lai liktu redzēt aklajam; tās uzdevums nav piešķirt redzi neredzīgajam, bet gan pareizi nostādīt, lai viņš varētu vadīt savu gaitu, ja viņam ir taisnas un veselas kājas.

Tā kā neviena zinātne, lai arī cik labi mēs to apgūtu, nav spējīga mums iemācīt vairāk kā savaldību, godīgumu un noteiktību, senatnes audzinātāji jau no mazotnes gribēja savus bērnus tuvināt īstenībai un mācīt nevis ar dzirdētā atkārtošanu, bet ar pārbaudi darbībā, virzot un veidojot viņu dvēseles ne tik daudz ar vārdiem un pamācībām, kā ar piemēriem un darbiem, lai tā nebūtu nedzīva zinātne viņu dvēselē, bet gan viņu neatņemama sastāvdaļa un paradums, lai tā būtu nevis kā ieguvums bez sakara, bet gan kā dabisks īpašums.