Lai arī kādi būtu likteņa dāvātie labumi, vēl nepieciešama spēja tos izbaudīt. Mūs dara laimīgus nevis tas, ka mums kaut kas pieder, bet gan tas, ka mēs to baudām.

Vēlēšanās un pārsātinātība liek mums ciest, gan nesasniedzot, gan pārsniedzot baudas ietvarus.

Liktenis mums nedara ne labu ne ļaunu: tas tikai piegādā mums izejvielu un sēklu, kuru mūsu dvēsele, kas šajā ziņā ir spēcīgāka par likteni, virza un izmanto pēc savas patikas, jo viņa ir mūsu laimīgā vai nelaimīga stāvokļa vienīgais cēlonis un vienīgā pavēlniece.

Kad man stāsta par kāda cita nedienām, es nesmejos; es steidzu uzlūkot pats sevi, lai redzētu, kā klājas man pašam. Viss, kas skar citu, attiecas arī uz mani. Viņa nelaime mani brīdina un dara uzmanīgu līdzīgās lietās. Katru dienu un katru stundu mēs stāstām par citiem to, ko varētu stāstīt par sevi, ja vien prastu savus prātojumus tikpat labi pavērst pret sevi, kā tos izvēršam attiecībā uz citiem.

Vieni pārliecina citus, ka tic tam, kam viņi netic. Citi, - un tādu ir vairākums, - pārliecina paši sevi, ko nozīmē ticēt.

Mūsu degsme veic brīnumus, kad tā saskan ar mūsu tieksmi uz naudu, nežēlību, godkārību, alkatību, mēlnesību un dumpīgumu. Turpretī labestība, žēlsirdība un iecietība mums nemaz nav pa prātam, un, ja mūs uz to ievērošanu nepamudinās kaut kas brīnumains, mēs nespersim ne soli šajā virzienā.

Vismazāk es ticu cilvēku patstāvībai un vislabprātāk – viņu nepatstāvībai.

Gluži tāpat kā uguns saskarsmē ar aukstumu kļūst spožāka, arī mūsu vēlēšanās, sastopoties ar šķērsli, kļūst karstāka.

Ārējie apstākļi pieņem iekšējam stāvoklim atbilstošu garšu un krāsu, gluži tāpat kā apģērbs mūs silda nevis ar savu siltumu, ar mūsējo, kuru tas savu īpašību dēļ var saglabāt un uzturēt.

Mēs mīlam savus bērnus tā vienkāršā iemesla dēļ, ka esam tos radījuši. Taču pastāv arī cita veida radīšana, kas tāpat izriet no mums un nav mazāk vērta: jo tas, ko mēs radām ar garu, drosmi un zināšanām, ir daudz cēlāks un daudz vairāk pieder mums pašiem nekā tas, ko mēs radām ķermeniski; šajās radībās mēs vienlaikus esam gan tēvs, gan māte; mūsu garīgie veikumi ir daudz grūtāk sasniedzami, un, ja tie ir labi izdevušies, tie sagādā mums daudz vairāk goda. Jo mūsu bērnu labās īpašības ir vairāk viņu nekā mūsu nopelns; mūsu nozīme tajās ir visai niecīga; turpretī mūsu gara bērnu skaistums, burvība un vērtība ir vienīgi mūsu pašu nopelns.

Kam gan vajadzīgas ārējās ērtības, ja miesa un gars ir sliktā stāvoklī.

Atmiņa mums attēlo nevis to, ko mēs vēlamies, bet to, kas tai patīk.

Nekas tik labi neglabājas atmiņā kā tas, ko mēs vēlamies aizmirst: visdrošākais līdzeklis kaut ko atcerēties ir vēlēšanās to aizmirst.

Savas dzīvības nicināšana ir smieklīga parādība, jo visbeidzot tā ir mūsu esamība; tas ir viss, kas mums pieder.

Drošības sajūta, nejutība pret sāpēm, dvēseles nesatricināmība un atbrīvošanās no šīs pasaules ļaunumiem mums nesagādā nekādu labumu, ja mēs to iegūstam par nāves cenu. Veltīgi vairās no kara tas, kurš neprot izbaudīt mieru; veltīgi bēg no grūtībām tas, kurš nespēj sajust atpūtas saldmi.